Strenču mūzikas skolas direktores vietniecei mācību darbā, teorētisko priekšmetu un vidusskolas mūzikas skolotājai Ingai Čukurei ir paveicies — viņas vaļasprieks ir cieši savijies ar ikdienas maizes darbu.
Strenču mūzikas skolas direktores vietniecei mācību darbā, teorētisko priekšmetu un vidusskolas mūzikas skolotājai Ingai Čukurei ir paveicies — viņas vaļasprieks (dziedāšana, dejošana un muzicēšana kultūras namā) ir cieši savijies ar ikdienas maizes darbu.
Jautāta, ko viņai nozīmē Strenči, mūziķe atbild, ka pilsēta ir viņas mājas šā jēdziena visplašākajā nozīmē. “Arī visas manas darbavietas ir mājas, gluži tādas pašas kā tā, kurā dzīvoju. Visās vietās arī strādāju kā savās mājās. Skolas aizņem lielu manas dzīves daļu, tāpēc arī tās uzskatu par savām mājām,” spriež I. Čukure. Viņa visnotaļ aktīvi piedalās pilsētas kultūras dzīves organizēšanā.
Kultūras namā Inga dejo un vienlaikus ir koncertmeistare deju kolektīvam. Vēl viņa dzied korī “Rītu puse” un šajā kolektīvā ir kormeistare. Ingas dzīves moto ir: ja tu vari, tad tev tas jādara. Protams, vieglāk ir nedarīt.
Visa I. Čukures ģimene ir Strenčos. Mūzikas lietas Ingai nākot no tēva. Viņš joprojām dzied vīru korī “Silvicola” un spēlē saksofonu Strenču pūtēju orķestrī. Mūzikas dzīvē ir iesaistīti arī citi ģimenes locekļi — vīrs Gints dzied un dejo, brālis Ģirts Vēveris ar sievu ir iesaistīts korī. Inga vidusskolā strādā ar zēnu ansambli, un arī viņi jau iesaistīti korī “Rītu puse”. “Viņiem nav kur sprukt no manis,” lakoniski un draiski formulē Inga.