GADI, GADI
Mani gadi iet Caur bērzu un ozolu siliem, Un katru gadu strazdi liek Pieskaitīt nākošo gadu Pie tiem, kas manus plecus Pie zemes spiež. Sirdij sāp mazliet Par rudeņiem un ziemām, Kas krāsainus lakatus Ar skumjām un nāves elpu Pār maniem gadiem sviež. Katra diena man ir svēta diena. Es pieglaužos tuvāk pie Bērziem un ozoliem. Manī most sīkstā vītola spīts, Un skumdina sērainie vēji. Tie kā akli dunduri sīc, Izmetot vasarai ziemeļu tīklus… Un tādēl man jābūt gatavam Ik brīdi. Ziedoni iesēja strazdi, Lakstīgalas to nopogāja, Re, kur ir mīkla! Kas maniem gadiem iecēla Uzraugu no debesīm?… Gribu priecāties par putniem, Kas koku dziļos dobumos Jaunaudzei smieties liek, Kad gadi ar zvaigznēm sajaucas, Pie manas dvēseles noliecies kāds dzied… Neļaujos grūtsirdībai, Lai gan vecs “ķirmis” jau Manos kaulos stipri ieurbies… Saules norietā vēl kāpju avotā, Lai domas atdzimtu tīrzeltā. Nekas nav labāks par ūdens veldzi, Par rīta sudraboto rasu. Bet prieks šķiet maldīgs… Varbūt viss velti? Es liktenim prasu, cik ilgi tā? Cik vēl varu trejsolī nodzīvot? Cik tālu tā tas ies? Un liktenis atbild: Viss Dieva rokās. Savaldies.
