Otrdien saieta nama “Lugažu muiža” pagalmā skanēja smiekli, daži meta zābaku, citi šautriņas mērķī, bet laukuma malā uz ugunskura vārījās zupa, ko uzraudzīja pavārs Dainis Zeps.
Savukārt nojumē dziļā klusumā bija iegrimuši dambretes spēlētāji, kuri nelikās zinis par apkārtvaldošo rosību. Tā sākās Valkas novada apvienības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Kastanis” sporta spēles.
Galvenais ir izkustētiesSpēļu vadītāja Kristīne Karole stāsta, ka disciplīnas izvēlētas tādas, lai cilvēki varētu visās piedalīties un tikt ar uzdoto galā. Pērn notika pirmie apvienības sporta svētki. Tās disciplīnas, kurās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pagājušogad vislabāk veicās, iekļāva arī šajā sacensībās. Turklāt pēc vairāku dalībnieku lūguma no jauna sporta spēlēs ieviesa dambreti. Kopumā šogad cilvēki ar īpašām vajadzībām sacentās septiņās disciplīnās: šautriņu mešanā mērķī, mānīgajā boulingā, zābaka mešanā, jautrajā stafetē, uzmini, kas ir maisiņos, esi trāpīgs un dambretē. “Bija gan ripināšana, gan mešana, gan prāta spēles un arī taustes treniņš. Viss ir pielāgots dalībnieku spējām,” saka K. Karole. Dalībniekus gan mazāk saistīja, cik kurš precīzi trāpīs mērķī vai kurš tālāk aizmetīs zābaku. Viņi bija priecīgi par iespēju jaukā, saulainā dienā satikties un kopīgi svaigā gaisā izkustēties. Vismaz viena diena nav vienmuļa. To atzīst arī apvienības vadītāja Elga Zelča. “Mums ļoti patīk šie svētki. Pērn daudzus sajūsmināja zābaka mešana tālumā, otra mīļākā izklaide ir šautriņu mešana mērķī. Lūk, arī tagad tur ir sapulcējušies un trenējas daudz cilvēku. Nav svarīgi, kā katrs trāpa, galvenais ir jautra nodarbošanās kopā,” saka E. Zelča.
Diena, kurā ikdienu var aizmirstDalībniece Anna Šveisberga stāsta, ka nevar tik daudz kustēties kā pārējie, jo kājas neklausa, taču vajag svaigā gaisā izkustēties. “Spēles ir labas. Vajag trenēties, jo mums ir svarīgi izkustēties,” stāsta A. Šveisberga. Viņa dzīvo viena pati. Meita ir Igaunijā un bieži pie viņas atbrauc. Vēl četri bērni dzīvo Anglijā, tie retāk ierodas. Zāles aptiekā viņa nepērk, jo tās ir dārgas. Viņa stāsta, ka daudz lasa. Vismīļākās Annai ir ārsta Sergeja Konovalova grāmatas. Viena no tām viņai ir ļoti tuva, un Anna to pamatīgi izstudējusi.Pērnā gada čempions Valērijs Rozēns stāsta, ka dzīvo pie mātes. Viņam ir slikta redze, bet grupu nevar dabūt. Daktere esot pateikusi, ka tad jābūt gluži aklam, lai to iegūtu. “Patlaban mani pieņēma darbā SIA “Agro Valdro” īpašnieks. Tur būšu, kamēr visus graudus nokuls. Pēc tam atkal mājās, kur iztieku no mātes pensijas. Kādreiz vēl pasauc mani akmeņus vākt, nu tā kaut kā dzīvoju,” stāsta V. Rozēns. Viņš atzinīgi vērtē “Kastaņa” aktivitātes. “Arī šodien ir labs laiks, kādēļ neizkustēties. Te ir svaigs gaiss, satiekamies, izsmejamies, viss ir, kā vajag. Es piedalos visos pasākumos, cik vēl spēju,” saka V. Rozēns. Pēc viņa vārdiem, invalīdiem nav viegli atrast darbu, bet daži darba devēji ir pretimnākoši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. SIA “Valdro Agro” viņš ir strādājis no 2003. gada.Daži apliecināja, ka šogad pasākumā piedalās pirmo reizi, jo pagājušajā gadā dzirdējuši no citiem, cik jauki gājis, un tagad savu klātbūtni nenožēlo. Sacensībās kopvērtējumā pirmo vietu ieguva Edvīns Gerhards, otrais bija Teodors Vorpulis, bet trešā – Rita Eizemane.
