103. turpinājums. Mūsdienās šis dzelzceļš ir stipri modernāks. Gan sliedes ir nomainītas, gan vagoni kļuvuši civilizētāki.
103. turpinājums
Mūsdienās šis dzelzceļš ir stipri modernāks. Gan sliedes ir nomainītas, gan vagoni kļuvuši civilizētāki. Pa lielceļiem skraida autobusi, ikvienu pasažieri pievedot gandrīz pie “pilsvārtiem”. Dzelzceļš it kā kļuvis nerentabls, jo mūsu valdībai pats cilvēks izrādījies nerentabls. Bet šie nerentablie pasažieri vienalga grib braukalēt ar vilcienu.
Tas varēja būt 1956. gada ziemas nogalē, visticamāk martā. Ap Rīgu sniega vairs nebija daudz, toties ap Ērgļiem vēl viss vienā lielā baltumā, dzelzceļmalas sniega aizsargvārti vēl līdz pusei kupenās. Aizvadītā ziema bija ne tikai ļoti barga, kad janvārī termometrs dažkārt veselu nedēļu turējās zem mīnus 40 grādiem. Vismaz pie “Jaunpeļīcēnu” māju loga kādu rītu rādīja visus 46 grādus, un tad virtuves plīti mēs kurinājām gandrīz augu dienu. Man bija studentu brīvdienas, un es cītīgi lasīju obligāto daiļliteratūru, kājas tēva krieviskajos velteņos ievilcis. Salu toziem pavadīja arī lieli sniegi, un marta nogalē milzu kupenas bija tikai nedaudz pieplakušas, neskatoties uz neatlaidīgo saules nopūlēšanos.
Braucu mājup ar rīta vilcienu. Vagonā pasažieru nebija daudz, jo ārā no Rīgas lielais vairums brauc ar vakara vilcienu. Viens no pēdējiem vagonā iekāpa pusmūža vīrietis, paraudzījās visriņķī un lūdza atļauju apsēsties man pretī. Viņš gribot atrasties tuvāk logam. Pakarinājis mētelīti, viņš izlaida caur taisnajiem matiem ķemmīti, pēc tam iegrozījās sēdeklī un pavērās manī, it kā gribēdams uzminēt, ar kādu putnu viņam gadījies atrasties vienā kupejā. Pašā sākumā svešiniekam ievēroju tumšus un it kā iegrimušus puslokus zem acīm. Nodomāju, ka tādi varētu būt sirds slimniekam. Nejaušais ceļabiedrs izrādīja acīmredzamu tieksmi uz runāšanu. Sacīja, ka viņš šajā pusē esot pirmoreiz pēc ilgāka laika, tāpēc daudz kas liekoties svešāds un neparasts. Es laikam esot students. Kad šo minējumu apstiprināju, tiku iztaujāts par augstskolu, par fakultāti, par pasniedzējiem.
Par sevi svešinieks pateica, ka esot nesen atgriezies no lēģera, pabijis pie baltajiem lāčiem. Kara beigas aizvadījis Kurzemē. Pieminēja latviešu leģionārus, īstus latviešu puikas, kuri savureiz griezuši stobrus arī pret vāciešiem. Palika neskaidrs, vai viņš pats arī bijis starp šiem “latviešu puikām”. Nebija tolaik pieņemts iztaujāt, katrs pats zināja, cik tālu drīkst atklāties.
Vārds pa vārdam, un saruna aizvirzījās par literatūru. Nepazīstamais izrādījās labi informēts par visām jaunākajām dzejas publikācijām, un es jau sāku domās apsvērt, kurš no pirmskara literātiem varētu būt manā priekšā.
Tikai visi tie, kas pēc Staļina nāves pakāpeniski atgriezās no ieslodzījuma vietām, mums skaitījās aizliegtie, par viņiem lekcijās neminēja ne vārda. Par sevi svešinieks vairījās runāt.
— Man liekas, jūs pats arī rakstāt, — mans sarunbiedrs izteica savu secinājumu.
Turpmāk vēl.
