Augusta nogalē Stacijas ielā 24 notika jaunās Valmieras katoļu baznīcas iesvētīšanas Svētā Mise, kuru vadīja Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Baznīcas altārtelpas un sakristejas interjeru ir veidojis valcēnietis Atis Dālbergs. Viņam tas prasīja pusotru gadu.
Valcēnieši A. Dālbergu pazīst pēc viņa gatavotajiem galdiem Valkas novada mākslinieku ikgadējām izstādēm. Tiesa, šogad aizņemtības dēļ viņš nepiedalījās, taču tie, kuri seko šīm izstādēm, labi atceras viņa debiju ar stikla un metāla galdu novadpētniecības muzejā. Pēc tam sekoja ironiskie galdi “Krīze” un veltījums Latvijas ceļiem. Autors atzīst, ka darbi izstādēm prasa lielus līdzekļus un laiku, kas arī ir liela vērtība. Piemēram, stikla galda radīšanai tikai materiālos ieguldīts vairāk par tūkstoš latiem. Augstas raudzes profesionāļu vidē viņš ir pazīstams un cienīts mēbeļu meistars un restaurators. Viņam pieder SIA “AD restaurators” (www.dalbergs.lv).
Jākalpo vismaz 100 gaduJaunajā baznīcā vispirms tika izveidotas jaunas mēbeles priestera Laura Malnača kabinetam jeb sakristejai. Arī dievnama priekštelpa ar svētītā ūdens plauktiņu ir Ata veidota. Interjers paša izsapņots, skicēts un izgatavots pamatā no oša koka. Rasējumu datorā izveidot tika uzticēts arhitektam Reinim Doršam, arī valcēnietim. Arhitekts vislabāk jūt telpu – lielo apjomu proporcijas. Pirmā mēbele bija biktskrēsls. Atis par tā izveidi konsultējās ar mākslinieci Maiju Avotu, kura ar baznīcu interjeru veidošanu nodarbojas jau 30 gadus un zina nianses. Tas meistaram bija pedantisks darbs un par to viņam nebūtu kauns pat tad, ja šajā krēslā sēdētu pats pāvests. Baznīcā viss gatavots no tīra koka, nevis no tā saucamajiem ātrajiem un lētajiem materiāliem, kuri gan ir pateicīgāki liekšanai un dažādu formu veidošanai, bet ne ilgmūžībai. “Šīm mēbelēm jākalpo vismaz simts gadu, un nedrīkst pieļaut pat domu, ka, ja uz kādas koka daļas izlīst ūdens, tā izjūk. Materiāli ir dārgi, un darbs ir sarežģīts. Piemēram, altārtelpā liela daļa veidota no liektām detaļām. Tas nozīmē, ka jāgatavo līmformas,” skaidro meistars. Viņš atzīst, ka ne viss gāja tik gludi, kā gribētos. Atsevišķu detaļu pagatavošana iespējama tikai profesionālās galdniecībās. Ja dažviet meistars juta lielu pretimnākšana, tad citviet par lietu izmantošanu, kas neprasa nekādus resursus, galdniecības līdzīpašnieks prasīja daudz naudas. A. Dālbergs atzīst, ka šajā Latvijas pusē viņš nav plaši pazīstams, jo Valkā dzīvo tikai sešus gadus. Agrāk visi pasūtījumi pamatā gatavoti Rīgas kundēm.
Krusta materiālam 400 gaduTautas altāra virsma ir gatavota no pulēta pelēkā granīta, un to veidoja meistari Jēkabpilī. Latvijā ir maz darbnīcu, kur apstrādā biezās akmens plātnes. Savukārt SIA “Metāldekors” Smiltenē veidoja izturīgu rāmi, kas balsta smago, abpusēji pulēto akmens virsmu. Dievnama atklāšanā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ar kailām rokām hrizmas eļļu iezieda akmens virsmā, tādējādi to iesvētot. Altāris ir visa centrs un vieta, kur notiek upurdāvanu sagatavošana. Mēbele, kas atrodas aiz centrālā tautas altāra, ir tabernakuls, kur novieto un glabā sakramentu. Ir uzstādīta arī Dieva vārda lasīšanas pults. Viss ir tapis Ata darbnīcā Valkā, samontēts, lai pārliecinātos par detaļu saderību, izjaukts, nogādāts Valmierā un dievnamā viss vēlreiz samontēts uz mūžīgu palikšanu.Altāra krusts ir veidots no kādreizējā Višķu dievnama baļķiem. Tā būvēta 1621. gadā un 1937. gadā pārvesta uz Valmieru. 2011. gadā tā nojaukta, taču labākie baļķi ir saglabāti. Atlasītie tika sazāģēti dēļos darbnīcā Sēļos pie Ulda Platnieka. “No tiem tika izgatavots sešus metrus garš krusts, kuru ievaskoju ar tonētu vasku, tajā ir iemontētas gaismas diožu lentes, kas īpaši izceļ krustu. Nu tas ir gatavs kalpot. Materiāls ir gandrīz 400 gadu vecs un ir kā simbols jaunajā baznīcā no vecās,” stāsta meistars. Arhīvā minēts, ka vecā baznīca būvēta no ozolkoka, taču skaidrāks par skaidru, ka tie bijuši priedes baļķi. Tiesa, apmēram trešā daļa materiālu bija satrunējuši.Sākotnējā iecere bija veco baznīcu papildināt ar jaunu ieejas daļu, taču, pētot konstrukcijas, secināts, ka prātīgāk būvēt jaunu. Šīs idejas autors un rosinātājs bija kardināls Jānis Pujats, sakot, ka lāpīts ir lāpīts. Arī baznīcas iesvētīšanā viņš atkārtoja, ka ir pieņemts pareizs lēmums.
Darbs pie altāra turpināsiesPriestera Laura Malnača uzdotais darbs dievnamā ir paveikts. Viss atkarīgs no sponsoriem. Altārim paredzēts veidot otru daļu aiz krusta, kas iecerēts kā oriols krustam ar zeltītu 61 dēlīti apmēram septiņu kvadrātmetru platībā. Tad altāris būs pabeigts ar iecerēto efektu. Kad cilvēks pārvietosies baznīcā, gaismas staru atspīdums slīdēs pa dēlīšiem, radot kustības efektu. Priesterim ir iecere uz krusta novietot arī Jēzus skulptūru. “Viss ir Dieva ziņā. Cik sponsori spēs saziedot, tik darbus veiksim. Tāpat vien nekas netop,” teic meistars. Viņš uzskata, ka pagaidām altāra veidošana ir veikta par apmēram 60 vai 70 procentiem, taču konstrukcijas izgatavošana aiz krusta un tās apzeltīšana būs darbietilpīgs process. A. Dālbergs ir sarūpējis instrumentus zeltīšanai un ir gatavs palīdzēt šī amata profesionālim, jo pašam vēl nav vajadzīgo iemaņu un zināšanu. Ja izdosies viss plānotais, tad Valmieras baznīca varētu kļūt par zeltā bagātāko Vidzemē. Interesanti, ka dievnama otrajā stāvā ir iekārtota istaba maziem bērniem un vēl paredzēts izveidot mēbeles koristu vajadzībām. A. Dālbergs par tehnisko palīdzību ir pateicīgs SIA “Dzērve” īpašniekam Ansim Dzērvem. Visas zeltītās līstes (frīzes) dievnamā tapušas, pateicoties viņa atbalstam. Paldies arī Aivaram Magonem par kolonnu izvirpošanu. Izpalīdzējuši ir vēl vairāki amatnieki, tostarp arī igauņi. Daži nevēlējās, lai piemin viņu vārdus. Projekts ir liels, un tas nav astoņu stundu darbadienai. Par to tiek domāts bez mitas. Atis cer, ka dievnama apmeklētāji spēs novērtēt radīto interjeru.
Starp “labi” un “ekskluzīvi”Jautāts, vai šis darbs bija arī materiāli izdevīgs, meistars atbild, ka tas ir ļoti sarežģīts jautājums. “Ja man nosaka konkrētu naudas summu mēbeles izgatavošanai, es varu pagatavot gan labu mēbeli, gan ekskluzīvu mēbeli ar elegantām detaļām. Tā ir liela starpība. Ir jājūt, kurā brīdī apstāties skaistuma radīšanā, lai neradītu sev zaudējumus. Viņš piebilst, ka, ja kāds vēlreiz uzticētu veidot interjeru dievnamam, tad vislabprātāk izmantotu stiklu, metālu un nedaudz koka un visu ļoti lakoniskās un tīrās formās. Katoļu baznīcas vēsturiski mēdz būt greznas, taču Valmieras dievnama priesteris uzskata, ka baznīca nav jāpārvērš par muzeju, tai jābūt normāli funkcionējošai ēkai, ievērojot kanonus.Interesanti ir meistara izgatavotie lūgšanu soliņi, kuri veidoti tieši šai baznīcai, ieturot altārtelpas kopējo stilu. Baznīcas iesvētīšanā tie kalpoja arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča un kardināla Jāņa Pujata lūgšanu brīdim. Taču pirmā savā laulības ceremonijā, nometoties ceļos Dieva priekšā, soliņu izmantoja dziedātāja Aisha jeb Aija Andrejeva ar kungu. Šis soliņš ir pieteikts arī konkursam – gada balva dizainā, kas norisināsies Ķīpsalā oktobrī. Ja žūrija to izvēlēsies izstādes ekspozīcijai, tad plašāka sabiedrība uzzinās, ka ir arī tāda mēbele kā lūgšanu soliņš. To izstādē varētu izmantot arī praktiski, ļaujot garāmgājējiem uz tā ikonas priekšā nomesties ceļos lūgšanā. Šo izstādi trijās dienās parasti apmeklē 16 līdz 25 tūkstoši cilvēku.
Kristījies Jēkaba katedrālēDievnama iesvētīšanā piedalījās apmēram pustūkstotis cilvēku, tostarp 25 priesteri, taču Atis lēš, ka vajadzības gadījumā vietas pietiktu gandrīz visam tūkstotim. Svētdienās dievkalpojumus apmeklē pāris simti cilvēku. Vidzemē ir maz katoļu baznīcu, tāpēc uz Valmieru dodas arī apkārtējo novadu iedzīvotāji.“Viss, ko es gatavoju, ir darbs Jēzum par godu, jo Viņš vislabāk redz un zina, kā man ir veicies, kā esmu cīnījies. Viss dažkārt nenorit gludi bez jelkādas aizķeršanās,” nešaubās mēbeļu meistars. Tumšie spēki nesnauž. Jālūdzas!Jautāts par attiecībām ar ticību, Atis teic, ka, vēl dzīvojot Rīgā, ir kļuvis par katoli. Savulaik apmeklējis svētdienas skolu pie Jēkaba katedrāles. Mācoties par restauratoru, viņa diplomdarbā bija Jēkaba katedrāles ērģeļu prospekta kokgriezuma atjaunošana. Veicot katedrālē fotofiksāciju, restaurācijas gaitā viņš iekļuva telpās pie jumta virs velvēm, kur cilvēki parasti neiet un kur putekļi sakrājušies gluži kā sniega kupenas apmēram 40 centimetru biezumā. Tur saimnieko tikai neliels caurvējš. Mises laikā viņam gadījās būt uz stalažām pie griestiem un, raugoties uz leju, mises liturģija bija nesaprotama. Diakons Gunārs Konstantinovs jaunajiem restauratoriem ieteica nokristīties, pirms ķerties pie darbiem. Diakons ir ļoti zinošs cilvēks un viņa piedāvājums pēc kāda laika gan citu apsvērumu dēļ tika pieņemts. Attiecības ar ticību kļuva aizvien ciešākas arī pateicoties Valmieras katoļu baznīcas prāvesta piedāvājumam veidot altāri.
