Mana skaistākā zeme
Tik ieklausies vēju šalkās,Kas pāri koku galotnēm skrien.Un rītausmā atgriežas sētās un mājās,Lai stāstītu mums arvien.Par čaklajiem Vijciema ļaudīm,
Kas stingri uz savas zemes stāv.Un, darot jebkuru darbu,Tos var tikai apbrīnot.Laikam jau senču mantotā zemeSpēj viņiem spēku un ticību dot.Tikai nebēdājiet par to,Ka tālajās zemēsKādu laiku jūsu mazbērni augs.Un ticiet tam,
Ka pienāks brīdisUn tie kā gājputni mājup trauks. Jo nav skaistākas zemes par šo,Vijas krastiem apvīto.Putnu dziesmām pieskandinātoUn vizbulīšu mākoņos ietērpto.Kur cilvēki, tā man šķiet,Smaidot paceltu galvu iet.
Varbūt tas ir brīnums
Bišu dziesma, siena smarža,Dzērvju pārītis manā laukā.Tas ir prieks un tās ir bēdas,Kad pār laukiem negaiss staigā.Kur tad vēl tie skaistie rīti,Rasas pilnie novakari.Migla kad pār laukiem klājas,
Sirds tad sajūt, te ir mājas,Bērzu ieskautajā lokā,Bišu dziesma katrā stropā.Bet ir arī rudens dubļi,Reizēm nogurums un sāpes.Bet tam pāri dīvains siltums,Kuru sajust var pat tumsā.Tā ir bērnu mīlestība,Kura izbrien cauri sniegiem.Atnāk lietu, atnāk salā,Atnāk vēlā novakarā.Pieklauvē un klusi saka:Jūs mums esat tie vismīļie.Un nekur nav zemes virsūMīļāk vēl kā savās mājās.Un tu jūti, tas ir brīnums,Kura dēļ mums vērts bij dzīvot,Ja ar tādām gaišā, acīmBērni raugās tālāk dzīvē.
