Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām atlikušas tikai trīs nedēļas, kas aizritēs nemanot. Ikviens sevi un Latviju cienošs balsstiesīgais aizvien biežāk sev uzdod jautājumu, par ko vēlēt. Diemžēl ne reti no apkārtējiem dzirdu, ka vēlēšanās laikam nepiedalīsies, jo nav tīkamu kandidātu. Turklāt to saka tie, kuri vairāk vai mazāk seko līdzi politiskajām norisēm valstī un ieklausās medijos paustajā.Programmas visām vēlēšanu apvienībām un partijām ir līdzīgas, vairāk vai mazāk akcentējot kādu nozari. Kāda jēga tās lasīt, ja tūlīt pēc vēlēšanām tās tiek pastumtas nostāk un aizmirstas. Piemēram, agrāk tautā cienītajai bijušajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai tagad pārmet sadarbošanos ar oligarhiem un bijušajiem čekistiem. Viņas partijas “No sirds Latvijai”, Šlesera “Vienoti Latvijai” solītais ir gluži kā dvīņi. Abi šie un arī citi politiskie spēki par galveno ir izvirzījuši devīzi, cik lielā postā valsti noveduši pašlaik valdošie, un tikai viņi būs kā brīnumnūjiņa labklājības atjaunošanai. Pēc katrām vēlēšanām cilvēki runā, ka atkal esam savēlējuši nepareizos, un uzsver, ka tautai ir īsa atmiņa. Arī es vēl neesmu izšķīries par ko balsot. Izbijušie premjeri tik ļoti laužas pie varas, jo viņiem, lūk, esot liela pieredze un zināšanas, kas jādara, kas maināms. Tiesa, pāris no viņiem ir harizmātiski cilvēki un prot sevi parādīt vislabākajā gaismā, taču, atceroties viņu lielās kļūdas, negribas divreiz kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Valsts prezidents vakar televīzijā sacīja, ka izvēlēties nav grūti. Atliek vien pasekot katra kandidāta paveiktajiem darbiem. Kaut kā negribas piekrist, jo ievēlam taču partijas, nevis tikai cilvēkus.
