Pašlaik, kad Krievijas embargo dēļ tik grūti klājas Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, viņus atbalstīt var tikai pircēji. Ekspremjers Vilis Krištopans intervijā Latvijas televīzijai sacīja, ka esot aprēķinājis, ja ikviens Latvijas iedzīvotājs valstī saražotajiem piena produktiem vidēji iztērētu piecus eiro mēnesī vairāk nekā līdz šim, tad ražotāji ekonomiski neciestu. Rīgas lielveikalos ir uzsākta reklāmas kampaņa “Latvijas labums”. Tiesa, ar lielu novēlošanos. Aplūkojot pārtikas preču etiķetes, daudzviet redzam, ka Latvijā ražoto daudzās pozīcijās izkonkurē lietuviešu, igauņu un poļu produkti, jo īpaši piena un zivju produkcijā. Diemžēl arī kvalitātes ziņā ne vienmēr esam labāki, lai gan ne reti dārgāki. Zemnieki gaužas, ka viņu saražotajam strauji krītas cenas, piens jāražo zem pašizmaksas, dārzeņus no lauka vispār nerentējas novākt. Veikalos gan to nejūtam. Cenas jūtami nav kritušās, kā tas, piemēram, ir Igaunijā piena produktiem. Tas ir pašsaprotami, ka zivis meklē vietu, kur dziļāks, bet ierindas pircējs veikalā – kas lētāks. Protams, cilvēkiem, kuri maciņā vairākkārt pārcilā katru centu pirms no tā atvadās, ir grūti kaut ko pārmest. Savukārt citiem jau iedzimta īpašība, kas pausta teicienā – ja santīmu pie santīma neliksi, pie latiņa netiksi. Dažkārt dārzeņu un augļu stendos uz cenu zīmes nav norādīta to izcelsmes valsts un tad pat tiem, kuri seko ražotājvalstij, roka pati sniedzas pēc lētākā. Arī patriotismam ir sava cena. Par patriotismu iepērkoties runājam kopš valstiskuma atjaunošanas, taču tirgus likumi un dažādas politiskās intereses allaž izrādās stiprākas. Tomēr tie menedžeri, kuri izvēlas produktu klāstu tirdzniecībai un kuri veido veikalu tēlu, procesu var ietekmēt.
