Cik maz gan cilvēkam vajag, lai viņš ar dzīvi būtu apmierināts. Laikā, kad mūs nemitīgi aptver nepatīkamu un satraucošu ziņu plūsma par Krievijas izraisīto karu tepat Eiropas centrā, par šajā valstī patoloģiski uzkurināto histērisko patriotismu un nepārtrauktiem meliem gan savai tautai, gan pasaules sabiedrībai, ikvienam jāatrod kaut kas sevis mierināšanai un labsajūtas radīšanai. Es visu vasaru priecājos par tomātiem, kurus baudu katru dienu. Šis nakteņu dzimtas augs savulaik uzskatīts par ne visai veselīgu, taču tagad atzīts par visnotaļ veselību stiprinošu un labu līdzekli dažādu kaišu profilaksei un ārstēšanai. Nekad agrāk visas vasaras garumā ar tādu labsajūtu neesmu ēdis tomātu salātus, kuros vēl pievienots gurķis, smalki sagriezts sīpols un, ja gadās, sauja rukolas lapu. Mērcei – vislabākā olīveļļa kopā ar garšaugu etiķi, jūras sāli un maltajiem pipariem. It kā nekas īpašs, tomēr nozīmīgākā ir tomātu kvalitāte. Tirgū nopērkamajiem tā ir nepastāvīga, turklāt ne visas šķirnes ir manai gaumei atbilstošas. Par veikalos nopērkamajiem vispār nav vērts runāt, jo Latvijas lielražotāju produkcija vairs neatšķiras no citās valstīs audzētās. Bez izteiktas smaržas, garšas un ar biezu mizu nopērkamās ogas audzē stikla vatē un augiem barības vielas piegādā pa caurulītēm. Tomātu mīlim, kurš zina, kādai jābūt šo bumbuļu garšai, tie nederēs. Par laimi, ir zemnieki, kuri ar tā saucamo bioloģisko saimniekošanu zina, kā izaudzēt īstu tomātu īstā zemītē ar īstu dabisko mēslojumu. Man ir ļoti paveicies, jo šovasar mielojos tikai ar Vijciema pagasta “Ziediņos” izaudzētiem dažādu toņu sarkaniem, dzelteniem un tumši zaļiem tomātiem. Garšo lieliski.
