18. novembrī, kad mūsu valsts svinēja 88. gadadienu, bijusī Kārķu skolas direktore Daila Porīte ģimenes, radu, draugu un bijušo kolēģu vidū svinēja 80. dzimšanas dienu.
18. novembrī, kad mūsu valsts svinēja 88. gadadienu, bijusī Kārķu skolas direktore Daila Porīte ģimenes, radu, draugu un bijušo kolēģu vidū svinēja 80. dzimšanas dienu. Viņas mūža devums Kārķu vēsturē ir zelta burtiem ierakstīts.
Uzcelta skola, no 34 darba gadiem 33 nostrādāti skolas direktores amatā, izaudzināta meita, dzīvē izvadīti vairāki simti skolēnu — tā ir tikai daļa no Dailas dzīves darbu bilances. Vislielākais ir viņas garīgais devums, kuru nav iespējams sarēķināt skaitļos. Maza cilvēka dvēsele ir kā māls veidojama, un tas ir nepārvērtējams ieguvums, ja no skolas gadiem bērniem patiesās dzīves vērtības palīdz izprast tādas personības kā Daila.
Siltas atmiņas par tēva mājām
Daila Tēce (vēlāk Rubene un Porīte) dzimusi Valmieras rajona Vaidavas pagasta “Žvīguros”. “Cik vien sevi atceros, mana bērnība saistās ar vecāku darbiem. Pirmajos četros piecos dzīvības gados manas rotaļlietas bija priežu un egļu čiekuriņi, kuri sarindoti no dēlīšiem izgatavotos aplociņos. Manā iztēlē tie bija jēriņi, teliņi, gotiņas, zirdziņi, kas bija jākopj. Tad sekoja rūpes par īstajiem jēriņiem un kumeliņiem. Jau kopš bērnu dienām man patīk zirgi. Viņu acis prot tik gudri skatīties. Liekas, ka tās saprot ikvienu cilvēka kustību un domu. No septiņu gadu vecuma gāju ganos. Cik asaru netika izraudāts, kad niknākās brūnaļas uzsāka cīņu, ragos sametušās, un manu kliegšanu neņēma vērā, bet bija arī daudz skaistu brīžu. Domāju, ka sudrabotie ganu rīti man palīdzēja vēlākos gados saskatīt dabas skaistumu un priecāties par to. Ap māju auga kupli ozoli, pavasarī ziedēja ievas, ceriņi, jūnijā pie loga smaržoja liels jasmīnu krūms. Mamma un tētis bija lieli dziedātāji un dziesmu mīļotāji. Tēvs spēlēja dažādus mūzikas instrumentus. Viņam tuvākā bija vijole, taču spēlēja arī ģitāru, mandolīnu un cītaru, ko pats bija gatavojis. Tad vasaras vakaros pēc pabeigtiem darbiem sēdējām ārā, visi spēlējām un dziedājām. Dziesmas klusajos vakaros aizskanēja pāri ezeram un atbalsojās pretējā krastā. Bieži šādos vakaros pie mums atnāca kaimiņi, tad vēl pievienojās akordeons un trompete. Spilgtā atmiņā palikuši Jāņi, kad tika iets no mājas uz māju un dziedāts. Kādā Jāņu naktī, kad akordeonists aizmiga, es paņēmu akordeonu un mācījos spēlēt. Pret rītu jau varēju sadabūt kopā abu roku kustības. Varu teikt, ka šā mūzikas instrumenta spēli iemācījos vienā naktī. Vēlāk vasarās es braucu līdzi tēta kapelai spēlēt sarīkojumos,” atceras Daila. Astoņu gadu vecumā viņa sāka mācīties Briežu pamatskolā. Mācības padevās viegli. Jau pirms skolas Daila prata brīvi lasīt jauno un veco druku, rēķināt.
“Pirms pāris gadiem biju aizbraukusi uz tēva mājām. Biju pārsteigta, ka ar bērnības acīm skatītais tagad viss likās citādāks un grūti atpazīstams. Koki izauguši, ceļi izmainīti. Māja ar verandu, kas man toreiz likās liela un pati pilnība, tagad izskatījās kā tāda sarāvusies večiņa. Tēva māju siltums un jaukās atmiņas man visu mūžu nākušas līdzi,” atzīst Daila.
Dzied Kokara korī
Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas Daila bija izvēles priekšā — veterinārmedicīna vai pedagoģija. Pateicoties dažādām sakritībām, izvēle nāca pa labu pedagoģijai, un tā viņa iestājās Cēsu skolotāju institūta Latviešu valodas un vēstures fakultātē. “Tas bija pirmais pēckara gads. Institūtā nebija malkas, labi, ja pietika ēdiena gatavošanai, tāpēc ziemu dzīvojām nekurinātās telpās. Auditorijās gan studenti, gan pasniedzēji sēdēja mēteļos. Daļa studentu šo “blokādi” neizturēja un izstājās. Pēc pirmā pusgada no 20 studentiem palikām tikai 11. Taču, neraugoties uz visām grūtībām, rosīgi darbojāmies dažādos institūta pasākumos. Fizikas un matemātikas fakultātē mācījās Imants Kokars. Viņš noorganizēja kori. Tajā aizrautīgi dziedāja visi, kuri vien varēja padziedāt. Koncertējām Cēsīs, Valmierā un daudzos apkārtējos klubos,” atceras Daila.
Viņas kursabiedri joprojām cieši turas kopā un katru gadu satiekas salidojumos, lai atcerētos jaunību un izbaudītu satikšanās prieku.
Jāpateicas sliktai satiksmei ar Ventspili
Daila institūtu beidza 1947. gadā un pēc valsts eksāmenu nokārtošanas saņēma norīkojumu uz Ventspils 1. vidusskolu. Taču toreiz uz Ventspili gāja vilciens vienu reizi divās dienās. Pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem nokļūt Ventspilī viņa atteicās no šī nodoma un pieņēma uzaicinājumu strādāt Valkas rajonā, jo tas bija tuvāk mājām. “Saņēmu norīkojumu strādāt Ērģemes septiņgadīgajā skolā. Satiksmes ar Ērģemi nebija, tāpēc uz savu pirmo darbavietu devos kājām. Tur mani ļoti laipni saņēma skolas direktore Alise Rungule. Man iedeva audzināšanā 1. klasi ar 36 skolēniem un visas šīs klases mācību priekšmetu mācīšanu. Pateicoties darbam 1. klasē, uz visu mūžu iemācījos samērā glīti un kārtīgi rakstīt,” atceras Daila.
Pēc gada Valkas Izglītības nodaļa Dailu pārcēla uz Veckārķu septiņgadīgo skolu par direktori. “Līdz skolas sākumam bija atlikušas trīs dienas, kad pie manis atbrauca nodaļas vadītājs un paziņoja, ka turpmāk jāstrādā Veckārķu skolā un jāieņem direktores amats. Biju ļoti uztraukusies, kā ar to visu tikšu galā. Pēkšņi biju iemesta situācijā, kad jāorganizē, jāvada. Visvairāk uztrauca skolas materiālā apgāde. Skolai malku vajadzēja gādāt pašiem. Liela nozīme bija vecāku atsaucībai, bet lieti noderēja bērnu dienu rūdījums, prasme iejūgt zirgu un braukt pa kupenām ar vezumu. Skolā palīdzēja iejusties draudzīgais kolektīvs, sevišķi skolotāji Rondika, Vallija un Jānis Šmiti, kuriem bija bagāta pieredze. 1952. gadā Veckārķu septiņgadīgo skolu pārvērta par četrklasīgo skolu, un kopā ar skolotāju Helgu Rausku nostrādāju līdz 1956. gadam, kad Veckārķu skolu likvidēja un man piedāvāja pāriet uz Jaunkārķu skolu,” stāsta Daila.
Vada skolas celtniecību
Kara laikā Jaunkārķu skola bija nodegusi, un bērni mācījās divās ēkās — pielāgotās telpās tautas namā un ēkā otrpus ceļam nodegušajai skolai. Vajadzēja organizēt un vadīt skolas celtniecību. Nav grūti iedomāties, cik tas bija sarežģīts darbs, kas bija uzticēts 30 gadu vecai sievietei bez speciālas izglītības celtniecībā. “Lai varētu sagādāt naudu skolas celtniecībai, braucu uz Ministru Padomi Rīgā. Sarunas beidzās veiksmīgi, naudu piešķīra. Kuriozākais bija tas, ka toreiz apmaldījos ēkas daudzajos koridoros un ilgi meklēju izeju,” smejas Daila. Direktore atceras, ka celtniecība nevedās nemaz tik viegli. Skolas būvniecībai cirsmu ierādīja Lugažos, visi kokmateriāli neilgā laikā bija jādabū Kārķos. Skolu cēla uz veciem pamatiem, saglabājot tikai divas gala sienas, kas bija celtas no akmeņiem. Bija gadījums, kad Daila lika celtniekiem nojaukt šķībi uzmūrētu sienu un krāsni mūrniekam, kurš kunga dūšā bija aizmirsis uzmūrēt oderi. Novākt būvgružus un veikt dažādus citus celtniecības darbus daudz palīdzēja skolēni. “Reizēm vecāko klašu zēni strādāja lielā augstumā. Darbs bija riskants, lejā stāvēju ar trīcošu sirdi un klusībā lūdzu, lai nekas slikts nenotiek,” atceras Daila. Neraugoties uz visām grūtībām, 1960./1961. mācību gads tika iezvanīts jaunajā trīsstāvu ēkā. Iezvanīšanu uzticēja Kārlim Albergam, kurš toreiz mācījās Jaunkārķu skolā.
Ar skolas celtniecību Daila ir ierakstīta zelta burtiem Kārķu vēsturē, nemaz nerunājot par pārējo veikumu.
Prot radīt Vecgada vakara brīnumu
Uzsākot darbu Jaunkārķu skolā, Daila centās saliedēt kolektīvu, aktīvi iesaistījās ciema sabiedriskajā dzīvē. Viņa dziedāja ansamblī, korī, darbojās dramatiskajā kolektīvā, uzņēmās pasākumu organizēšanu un dažkārt bērēs pildīja izvadītājas pienākumus. “No Kārķu skolas laika man visspilgtāk atmiņā palikuši Jaungada eglīšu vakari un karnevāli,” atzīst Daila. Arī vaicājot tā laika absolventiem, visi atzīst, ka izjūtas Jaungada eglīšu vakaros, kas notika Kārķu tautas namā, nav ne ar ko salīdzināmas. Lielā egle ar svecītēm un Dailas svētku runa radīja tādu svētku noskaņojumu, kas ienesa prieku katrā mazā sirsniņā.
Kā puķe, kā zvaigzne savējo vidū
1967. gadā Daila apprecējās otrreiz un pieņēma uzvārdu Porīte. Patīkamas pārmaiņas dzīvē viņai ienesa 1968. gads, kad piedzima meita Nora. 1981. gadā Daila savā dzimšanas dienā aizgāja pensijā, nodod tālāk skolas vadīšanas stafeti Vallijai Ābelei. Līdz ar aiziešanu pensijā Porīšu ģimene pārcēlās uz Rīgu. Tagad Daila dzīvo meitas ģimenē Mārupē un ir kā labais gariņš, kas pavada un sagaida mājiniekus. Meita un znots Andris ir mediķi, ļoti noslogoti darbā. “Es gadus nejūtu, nespēju pat noticēt, ka man ir 80, jūtos kā 50 gados. Bērnu un mazbērnu tuvums neļauj man novecot. Palīdzu pieskatīt mazdēlu Sandi. Kad viņš atgriežas no bērnudārza, bieži vien pie viņa pulcējas kaimiņu bērni. Tad nu man ir tikpat kā privātbērnudārzs. Nevienu ārā neraidu, ar visiem labi saprotos. Visi mani sauc par omi,” stāsta Daila.
Viņa ne tikai sabiedrības, bet arī ģimenes vidū ir kā puķe, kas ļoti mīlēta, kā zvaigzne, pēc kuras tuvuma ikviens tiecas.
