Šonedēļ šķiet, ka tiešām daba drusku sajukusi prātā, jo laikapstākļi nemaz neliecina par vasaru. Drīzāk par nemīlīgu, drēgnu, lietainu un negaidīti agru rudeni. Un kā par nelaimi vai laimi, sākoties ilglaicīgām lietavām, Valkā uzsākti gājēju ilgi gaidītie ietvju remontdarbi. Atklāti sakot, pilsēta atgādina vienu lielu būvlaukumu – joprojām abas skolas ir apjoztas ar celtniecības stalažām, pilsētas centra galvenās ielas – Rīgas ielas – viens gals jau ir uzrakts. Arī Ausekļa ielas sākums iepretim bijušajam kinoteātrim izskatās pēc kurmja rakumiem. Viss it kā notiek, tikai rodas loģisks jautājums, kāpēc šādiem darbiem jāsākas vasaras nogalē. Lietus līst, bet vīri pārsaluši akmeņainām sejām strādā uz ielas, jo darbu pabeigšanas termiņi taču “spiež”. Strādājot redakcijā, nākas tikties ar novada domes amatpersonām un lūgt skaidrojumu, kāpēc visi šie skolu remontdarbi un ietvju rekonstrukcijas darbi sākas tik vēlu. Atbilde vienmēr ir viena un tā pati – lai tiktu līdz lāpstas ieduršanai zemē, ir jāpārvar milzum lielas birokrātijas kalns un, kas nav mazsvarīgi, jāsagaida vai nu pašvaldības lūgtā aizdevuma piešķiršana, vai Eiropas Savienības finansētā projekta akcepts. Līdz ar to arī garantija, ka nauda būs. Taču termiņi “spiež”, laikapstākļi kļūst arvien draņķīgāki, tāpēc atkal viens “tārps” sāk grauzt prātu un uzdot ļoti neērtu jautājumu – ja galvenā ir nauda, pēc tam – darbu pabeigšanas termiņi, tad kurā vietā ir izvirzīta darbu kvalitāte? Ja lietus gāž kā ar spaiņiem, vai var siltināt vai krāsot skolu fasādi? Vai, veicot logu apdari, špaktelējamais materiāls pietiekami sacietēs, ja ne tikai ārā, bet arī iekštelpās ir vēss un kļūst mitrs? Iespējams, ceļu vētru ūdensglāzē, bet būtu nepatīkami, ja drīz atkal vajadzētu sākt remontēt visu no gala.
