102. turpinājums. Nejaušā sastapšanās. Sakoties manām studijām Rīgā, bija jau nokārtojies satiksmes jautājums.
102. turpinājums
Nejaušā sastapšanās
Sakoties manām studijām Rīgā, bija jau nokārtojies satiksmes jautājums. Pirms tam bija milzīgas grūtības nokļūt galvaspilsētā. Parasti izmantoja smagās automašīnas, un tad kravas kastē starp dažādām precēm vajadzēja kratīties cauri visai šaubīgajiem Kangaru kalniem, kur pēckara gados nereti gāja kā Kaupēna laikos. Bet cilvēki brauca — lietus vai sniegs. Pašā sākumā pagastā bija tikai divas smagās automašīnas — viena patērētāju biedrībai, bet otra lauksaimniecības kooperatīvam. Pēc tam arī mazajiem kolhoziņiem parādījās pa mašīnai. Vieglo automašīnu vispār vēl nebija, kādas trīs vai četras tikai rajona centrā, arī autobusi vēl nekursēja. Bet pats galvenais — vēl nebija atjaunots Rīgas – Ērgļu dzelzceļš. Hitlerieši atkāpjoties bija rīkojušies visai pedantiski, jo katrai sliedei gar ārmalu tika novietots četru paciņu sainītis ar amanolu, nedaudz pierausts ar granti, un degaukla gaidīja īsto brīdi. Septembrī saspridzināja ne tikai visus tiltus un caurtekas, bet arī katrai sliedei vidū izsita pa robam. Tādā veidā gadus sešus dzelzceļa stiga stāvēja pilnīgā pamestībā, līdz kādreiz lieliski koptais un regulāri apravētais uzbērums aizzēla ar kosām un bišu amoliņu, bet grāvji pieauga alkšņiem.
Kad beidzot tā laika republikas pašvaldība bija nolēmusi atjaunot pēdējo no karā sapostītajiem dzelzceļiem, darbam tika izmantoti noziedznieki. Ne nu gluži slepkavnieki, bet šādi tādi kabatzagļi, kaušļi vai vienkārši tādi, kas padomju iestādēm likās aizdomīgi. Dzīvoja tie ļaudis vagonos bez īpašas apsardzes, strādāja tik daudz, lai izpildītu normas, par kvalitāti galvu nelauzīja. Dažiem notiesātajiem, sevišķi čigāniem, klāt dzīvoja arī ģimenes.
Sliežu nomaiņa notika visai īpatnēji, jo tika izmantotas vecās un saspridzinātās, nevis vestas jaunas. Aprūsējušās pirmskara sliedes nomontēja un aizveda, pēc tam kādā rūpnīcā bija izgriezti taisnie posmi un sametināti garākos. Rezultātā sliedes bija dažāda garuma, bet paviršā darba dēļ salaiduma vietās nereti bija atstātas spraugas līdz piecu sešu centimetru platumam. Vecie vagoni brauca dārdēdami, salaidumu spraugās riteņiem sitoties ar neritmisku klaudzoņu. Ar laiku sliežu gali spraugās tika atdauzīti ar krietnu slīpumu, un riteņi tur taisīja nelielus iekritumus. Varēja tikai nobrīnīties, kāpēc neviens vagons ceļā nesabruka.
Bet tolaik mēs bijām priecīgi par šo pašu iespēju, jo pasažieru vilcieni kursēja divreiz dienā, pieturas sekoja ik pa pieciem kilometriem, un vienmēr viss notika stingri pēc saraksta.
Turpmāk vēl.
