Kad vēlamies pieminēt sievietes vietu un lomu sabiedrībā, ar smaidu gribas citēt pazīstamos Raiņa vārdus. Patiešām: mūžam sievišķais augšup mūs ceļ.
Kad vēlamies pieminēt sievietes vietu un lomu sabiedrībā, ar smaidu gribas citēt pazīstamos Raiņa vārdus. Patiešām: mūžam sievišķais augšup mūs ceļ. Tomēr šoreiz gribu sašaurināt tēmu un apcerēt par sievietēm politikā.
Agrākajos gadsimtos ne reizi vien noticis, ka kronēto valdnieku dinastijās iestājies vīriešu deficīts, un tad troni nācies ieņemt sievietēm. Vēsturē pazīstama Ēģiptes valdniece Kleopatra, ne mazāk populāra Anglijā bijusi Viktorija, kuras vārdā tiek saukts vesels laikmets. Krievijā ar carienēm ievērojams kļuvis 18. gadsimts.
Arī mūsdienu monarhijās Eiropā sievietes turas visai stabili, bet Japānā ar lielu satraukumu gaida nākamā troņmantinieka nākšanu pasaulē, jo tagadējā konstitūcija neparedz valsts galvas amatu ieņemt sievietei. Tik daudz par “Dieva svaidītajiem” amatiem. Runājot par tautas vēlētiem valstu vadītājiem, jāatzīst, ka sievietes līdzās vīrietim sāk nostāties tikai pēc Otrā pasaules kara.
Pirmās “bezdelīgas”
Negribu pretendēt uz pilnīgu pārskatu, un nelielā rakstā to nemaz nav iespējams izdarīt. Kaut epizodiski, bet pirmās sievietes premjerministru amatos bijušas Austrumu zemēs.
Noteikti atmiņā palikusi viena no Izraēlas valsts pirmajām līderēm Golda Meira. Pēc faktiskā valsts dibinātāja Ben Guriona popularitātes nebija viegli vadīt “kuģi bangojošā okeānā”. Meira valstij grūtā brīdī vērsās ar lūgumu pie ASV bagātajiem ebrejiem, lai viņi ziedo daļu no saviem miljoniem Izraēlas stiprumam, un tas arī netika liegts. Un ASV valdība darīja to pašu.
Šrilankas vēsturē ir brīdis, kad atentātā tiek nogalināts premjers Bandaranaike. Lai novērstu jukas valstī, valdības vadību uzņēmās viņa atraitne Sirimavo un turpināja vīra sākto kursu. Līdzīgs gadījums bija arī Filipīnu vēsturē, kad Markosa diktatūras laikā nogalināja opozīcijas līderi Akito. Pēc Markosu ģimenes padzīšanas valsti uzņēmās vadīt Akito atraitne.
Īpašs gadījums ir Indija. Pēc populārā nācijas līdera Džavaharlala Neru nāves — ievērojot sērošanai paredzēto pauzi — premjera pienākumus uzņemās viņa meita Indira Gandija, kura pēc kāda laika gāja bojā no terorista lodēm. Pēc tam nācijas līdera lomu uzņēmās viņas dēls Radživs Gandijs, kuru tāpat nogalināja teroristi. Zināmas politiskās aprindas vēlējās valdības priekšgalā redzēt Radživa atraitni Sonju, kura diemžēl ir dzimusi eiropiete, bet par īstu hinduistu nevar kļūt, par tādu jāpiedzimst. Šā iemesla dēļ viņa vairākkārtējus piedāvājumus ir noraidījusi.
Pat izteiktā musulmaņu valstī Pakistānā, kur bieži notikuši militāri apvērsumi ar safabricētām apsūdzībām, neilgu laiku premjeres amatu pildīja Benazira Bhuto. Ar premjeri sievieti varēja lepoties arī Turcija, bet nesen sieviete šādā amatā tika ievēlēta Libērijā, tas ir pirmais tāds gadījums Melnajā kontinentā.
Mārgaretas Tečeres ēra
Par Dzelzs lēdiju sauktā Tečere Lielbritāniju vadīja ļoti grūtā laikā. Pēc koloniju zaudēšanas sešdesmitajos gados agrākā metropole piedzīvoja ilgstošu ekonomisko stagnāciju, kad valstī ieplūda tūkstošiem bijušo kolonistu, bet bezdarbs jau tāpat bija pārāk liels. Jāmin vēl tas apstāklis, ka Anglijā tolaik ekonomikā bija liels valsts sektors, kas strādāja gluži neefektīvi. Gribas piebilst, ka šāda prakse pastāvēja arī citās Rietumeiropas valstīs, kur gan dauzas saimniecības nozares, gan sabiedrībā valdošais noskaņojums bija tāds pa pusei sociālistisks. No 19. gadsimta pārmantotās sociāldemokrātijas idejas atgādināja balto “miera” balodi, kam iesārti spārni. Šādas noskaņas itin spilgti parādās arī mūsdienu Eiropā, tajā skaitā Eiroparlamentā un Eiropas Padomē. Tomēr septiņdesmito gadu Lielbritānijā šāds kreisuma bacilis likās sevišķi konservatīvs un iecistējies. To visu vajadzēja lauzt Tečerei, un viņa to darīja ar dzelzs roku. Nekādi ogļraču dumpji, kurus finansēja padomju arodbiedrības, nespēja neko grozīt — saimnieciski nerentablās šahtas slēdza. Tika privatizētas veselas ekonomikas nozares. Ziemeļīrijā baisus apmērus ieguva ekstrēmistu pretstrāva, un arī tur Tečeri nespēja iežēlināt pat desmit badastreiku laikā mirušo nāve. Ar militāru spēku tika nosargātas Folklendu salas. Pēc saimnieciskās rosības un augšupejas gadiem Lielbritānija bija gatava pievienoties Eiropas Savienībai, vienlaikus izkaulējot prāvas finansiālas priekšrocības.
Pateicoties tečerismam, Lielbritānija kļuva par modernu valsti, kaut ekonomikas dinamismā vēl aizvien atpaliek no Vācijas, Francijas un pat no savas bijušās kolonijas Īrijas.
Mūsdienu tendence
Aizvien vairāk ir to valstu, kuras reprezentē sievietes. Ja mazo Islandi un Norvēģiju varam minēt kā zināmu epizodi varas feminizācijā, tad Tarjas Halonenas atkārtota ievēlēšana par Somijas prezidenti jau norāda uz likumsakarību. Pavisam daudzsološa ir Angelas Merkeles kļūšana par Vācijas kancleri. Kaut nestabilais politisko spēku samērs bundestāgā viņai neļauj kļūt par īstu “dzelzs lēdiju”, tomēr Eiropas ekonomiski spēcīgākās valsts paredzamā attīrīšana no Šrēdera sociāldemokrātijas rožainuma ir ļoti nepieciešama tieši šajā laikā, kad Rietumu civilizācija saskaras ar jauniem izaicinājumiem.
Simptomātiski notikumi noris Latīņamerikā, kur nesen par Čīles līderi kļuva Bašelē kundze, kura gan ir sociāliste, bet ar savu erudīciju stipri atšķiras no populistiskajiem Venecuēlas un Bolīvijas “marksistiem”.
No lielajā politikā populārajām sievietēm var minēt ukraiņu Jūliju Timošenko, kuras neilgais premjerēšanas periods gan nešķita īsti veiksmīgs politisko intrigu dēļ. Pagaidām vienīgi Krievijā nekas neliecina, ka politikas jomā varētu līderos izvirzīties sievietes, jo patiesi talantīgo Starovoitovu nogalināja pustumšā kāpņu telpā.
Par mūsu Vairu Vīķi-Freibergu esmu jau daudz rakstījis. Savulaik Gorbačovs izrādīja neslēptu sapīkumu ikreiz, kad dzirdēja par profesoriem politikā. Mūsu VVF, kā dažkārt raksta, ir ne tikai profesore, bet arī akadēmiķe, starptautiska līmeņa akadēmiskā zinātniece, kura kļuvusi arī par starptautiska līmeņa politiķi. Lai kurš nāktu viņas vietā, tik augstu latiņu tam būs grūti sasniegt.
Nebija visai lielas cerības, ka Vīķi-Freibergu patiešām varētu ievēlēt par ANO ģenerālsekretāri. Zīmīgi jau tas vien, ka uz šo augsto amatu pirmo reizi kandidē sieviete. Latviešu tradicionālā nenovīdība šajā gadījumā lielvaru lēmumus ietekmēt nespēj. Ka Vīķe-Freiberga labi izskatītos arī citā ANO vadošā amatā, esmu jau rakstījis.
***
Ezoteriskajā literatūrā daudzkārt minēts, ka tuvojas laikmets, kurā pasaules politiku noteiks sievietes. Varam par to vīpsnāt, bet fakti liecina, ka sieviešu ēra patiešām var tuvoties. Simptomātiski, ka ASV Kongresa Pārstāvju palātu turpmāk vadīs sieviete, bet līdz ar demokrātu panākumiem vēlēšanās pieaug Hillarijas Klintones izredzes kļūt par pasaules vadošās lielvaras prezidenti, tādējādi nomainot viduvējību Bušu. Un sociālistes Rojāles spožais uznāciens Francijā arī rādās visai cerīgs.
