Būtisks lēmums

Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad jāpieņem ļoti svarīgs lēmums par nezināmo, nesaprotamo un svešo. Arī man pienāca brīdis, kad bija jāreaģē un jāpieņem šis būtiskais lēmums. Kādu nakti meita piecēlās ar saucienu, ka sāp vēders, pēc tam sekoja vemšana. Pirmā doma bija, ka kārtējais norovīruss, kam sekoja atbilstoša mana rīcība. Tika dotas zāles un daudz šķidruma, gaidīju, kad bērnam kļūs labāk. Vemšana no rīta pārgāja, bet vēders turpināja sāpēt. Meita jau sapņoja, ka pāris dienas paslimos un būs vesela, jo gaidāmajā nedēļā bija plānoti svarīgi un aizraujoši pasākumi. Viens no tādiem bija koncerts, kur kopā ar māsu bija jāspēlē duetā. Kur tad vēl draudzenes dzimšanas dienas ballīte un skrējiens Valka/Valga.

Meitai vēders visu dienu lika par sevi manīt. Pirmā doma par braukšanu uz slimnīcu bija tās dienas pēcpusdienā. Un tad bija tā sajūta, ko man darīt, kā būt, vai ir tik nopietni, kas man tagad jādara?! Vai tiešām vēdera sāpes ir pietiekami stipras, lai braukt uz slimnīcu? Lēmuma pieņemšanu neatviegloja dzirdētās daudzās negatīvās pieredzes, kad uzņemšanā cilvēkiem ir pārmests par dakteru traucēšanu, ko te atbraucāt, vai tad ar šiem simptomiem ir jābrauc uz uzņemšanu. Bieži ir dzirdētas pieredzes, kad ātrā palīdzība ir izsaukta un tad tiek izlamāti, ka izsaukums bijis nepamatots. Tik ļoti negribējās, lai bērnam būtu slikta pieredze vai attieksme no mediķu puses. Bailes, šaubas un neziņa neļāva laicīgi pieņemt lēmumu. Nāca vakars, vēdera sāpēm pievienojās augsta temperatūra. Un tad es pieņēmu šo būtisko lēmumu – mēs braucam pēc palīdzības.

Ņemot vērā, ka dzīvojam Valkā, tad pirmā vieta, kur devāmies pēc palīdzības, bija Valkas steidzamās medicīniskās palīdzības punkts. Bijām tur dažas minūtes pēc astoņiem vakarā, un, izrādās, darba laiks ir līdz pulksten 20. Tomēr zvanīju un klauvēju pie durvīm, bet neviens nevēra vaļā. Telpās spīdēja gaisma, bet neviens pie mums ārā neiznāca. Tad arī man nāca raudiens un iekšējā balss bļāva – es tak teicu, ka viss būs slikti. Saņēmos un ņēmu raudošo bērnu pie rokas un devāmies pie kaimiņiem uz Valgas uzņemšanu. Tur uzreiz pieņēma bērnu, izmeklēja un satrauktais igauņu ķirurgs teica, lai ātri braucam uz Valmieru, lai mājās vairs nebraucam, jo laika vairs nav. Valmieras uzņemšanā ieradāmies 11 vakarā ar Valgas slimnīcas izrakstu, ka tā ir aklā zarna. Mūs uzņēma saprotoši, ieveda uzgaidāmajā telpā, sākās nekavējoša rīcība. Kad telpā ienāca ķirurģe Anna Denova, absolūti mierīga un smaidoša, tad sapratām, ka esam labās rokās un viss būs labi. Un meita beidzot vairs neraudāja. Operācija notika uzreiz naktī. Nokļuvām ķirurģijas nodaļā, kur par mums personāls rūpējās, uzpasēja, pieskatīja un lutināja. Kā meita teica, jūtos kā labā viesnīcā, kur par visu ir padomāts un ir ērti. Paldies jums par to, mēs novērtējam jūsu darbu!

Pēc tam bija atvieglota sajūta, ka lēmums bija pareizs. Tas nāca intuitīvi, var teikt, ka tas bija mātes instinkts vai sieviešu loģika. Šeit, pieļauju, kāds paķiķināja, ka sievietēm nav loģikas. Ir, ir un ļoti spēcīga. Varēju paļauties tikai uz savām sajūtām un tomēr mazliet ātrāk pieņemt lēmumu.