Šķiet, pašlaik mūsu valstī ar demokrātijas attīstīšanu ir tāpat kā neprašam virtuvē ar zupas vārīšanu — nereti piparus vai citus papildkomponentus uzskatot par galvenajiem un ar tiem pieberot pilnu katlu, aizmirst gaļu un kartupeļus.
Šķiet, pašlaik mūsu valstī ar demokrātijas attīstīšanu ir tāpat kā neprašam virtuvē ar zupas vārīšanu — nereti piparus vai citus papildkomponentus uzskatot par galvenajiem un ar tiem pieberot pilnu katlu, aizmirst gaļu un kartupeļus.
Tādas domas nāk prātā, sekojot līdzi pēdējiem notikumiem sabiedrībā. Piemēram, ažiotāžai ap Pirmās partijas deputāta Jāņa Šmita vēlmi ieņemt Cilvēktiesību komisijas vadītāja vietu.Vairāki sabiedriski politiskie darbinieki, kā arī žurnālisti ir publiski vērsušies pret šādu iespēju, pamatojot savu nostāju ar J. Šmita neiecietīgo nostāju pret seksuālajām minoritātēm.
Amatam neder, jo aizstāv homoseksuāļus
Žurnāliste un tulkotāja Rita Ruduša savā pārdomu rakstā aģentūras “Delfi” rubrikā “”Delfi” versijas” citē J. Šmita izteicienus, kas vērsti pret homoseksuāļiem, un paziņo, ka J. Šmita nepiemērotība minētajam amatam nevienam neradītu šaubas, ja “spēja domāt tiktu likta lietā”. Aizstāvot homoseksuāļus un runājot par cilvēka brīvībām, par J. Šmita atbilstību Cilvēktiesību komisijas vadītāja amatam šaubas izteikuši arī vairāki Saeimas deputāti.
J. Šmitu nepazīstu un tiešām nezinu, vai viņš pēc savām rakstura īpašībām un pasaules uzskata atbilst vai neder Cilvēktiesību komisijas vadītāja amatam, varu piekrist viņam tikai tajā ziņā, ka cilvēktiesību aizstāvēšana nenozīmē palikt par homoseksuāļu un lesbiešu aizstāvi, jo tāda pozīcija kaut netieši, tomēr vairāk vai mazāk kaitē ģimeņu stabilitātei un stiprumam.
Slimība nav jāaizsargā
Protams, nav pieļaujama seksuālo minoritāšu diskriminācija darbavietās, bet pretdabiska perversija, kas attīstījusies cietumos, nav arī noliekama līdzās ģimenei kā aizsargājama sabiedriska vērtība.
Te nu tiešām jārunā par domātspējas likšanu lietā. Kurš ārsts pateiks, ka slimība ir aizsargājama? Neviens. Mediķi norādīs, ka slimības jāārstē, piebilstot, ka ir arī neārstējamas kaites. Pie tādām jāpieskaita arī homoseksuālisms kā neiznīdējama perversija. Ar neārstējamām slimībām jāsadzīvo un jācenšas darīt viss iespējamais, lai tās neprogresētu.
Mūsu pašreizējā demokrātija vai, pareizāk sakot, tās pārprastais variants, veicina sabiedriskās domas deģenerēšanos, kas pašu sabiedrību padara izvirtušāku. Tagad sekss un viss, kas ar to saistīts, sabiedriskajā apziņā arvien vairāk pretendē uz prioritāti, grūžot nost no ceļa kultūrcentienus un sabiedrības sociālekonomiskās attīstības mērķus. Televīzijā arvien biežāk parādās filmas, kurās redzamas seksuālas izdarības un perversijas, ar šiem materiāliem pieblīvētāks kļuvis internets.
Pārprastā demokrātija traucē citiem
Cik tālu šāda demokrātija visādu informatīvo drazu pieļaušanā var aiziet, nesen pierādīja laikraksta “Diena” eksperiments portālā “www. draugiem.lv”. Noskaidrojās, ka visatļautību ļoti manīgi izmanto personas, kas vēlas bērnus pakļaut seksuālajai vardarbībai.
Uz šīs pārprastās demokrātijas fona homoseksuāļiem diezgan veiksmīgi izdevās sajaukt sabiedrības prātus, reklamējot savas novirzes un aicinot atbalstīt viņu gājienu. Patiesa demokrātija aizsargā darbības, kas netraucē citiem. Savukārt praidistu uzbāzīgā sevis reklamēšana it kā netieši iejaucas jauniešu personības attīstībā, cenšoties viņus piesaistīt savai kustībai.
Kā zināms, nepilngadīgo psihe ir ļoti ietekmējama, tādēļ internetā, televīzijā un vairākos žurnālos redzamā seksuālās atklātības straume, kurā netrūkst arī informācijas par novirzēm, viņu domāšanu var viegli pakļaut savam plūdumam, bet katrs šāds pazudušais nozīmē arī vienu zudušu ģimeni. Šā iemesla dēļ cilvēktiesību aizsardzībā patiešām visvairāk jārūpējas par to cilvēku tiesību sargāšanu, kuri sekmē normālu demogrāfisko situāciju un sabiedrības attīstību.
