Bijušais kapelas “Bumerangs” līderis Edmunds Mednis uz dzīvi Amerikā pārcēlās 1999. gadā, tas ir, pirms 15 gadiem. Pagājušajā nedēļā Melodiskās mūzikas festivāla ietvaros un “Bumeranga” 28. dzimšanas dienā viņš atkal bija kopā ar kapelu, un daudzi šīs mūzikas cienītāji atkal varēja priecāties par Edmunda balsi un viņa sacerētajām dziesmām. Koncerts ir aizvadīts un mūziķis teic, ka sajūtas bijušas lieliskas. “Patiesībā nezināju, ko no šī pasākuma gaidīt, taču sagaidīju tieši to, ko vēlējos. Bija jauki,” smaida Edmunds.
– Cik ilgi neesi bijis Valkā?- Valkā biju pērn, taču pavadīju te tikai divas dienas un vienu nakti pie Andra Niklaviča, kuru saucu par savu datordraugu. Andris ir apguvis daudzas lietas un man labprāt palīdz. Esmu par slinku, lai visām šīm zinībām izurbtos cauri. Pirms kāda laika man nojuka dators, kas bija paredzēts mūzikas lietām. Tagad jābūvē jauns. Pērn Valkā biju tieši šajā saistībā. Šķiet, ka nu tas agregāts uzbūvēts, un man jādomā, kā to nogādāt mājās. Veikalā datoru var nopirkt tikai standartkomplektācijās, un tas piebāzts ar man nevajadzīgām lietām. Pasūtot datoru individuāli, jāmaksā ļoti dārgi. Man ar Andri ir īpaši paveicies, jo viņš zina, kā uzbūvēt datoru vislētāk un kā to aprīkot ar visu nepieciešamo.- Vai Amerikā tev šādu spečuku draugu nav?- Tur ir citāda, ļoti atšķirīga sabiedrība, kur jēdzieni “laiks” un “nauda” ir lielākajā vērtē. Tādu cilvēku kā Andris man tur noteikti nav. Amerikā cilvēks, ejot pa ielu, soli liek citādāk. Jā, viņi smaida, ir pieklājīgi, taču atturīgi. Protams, ja ar kādu sadraudzējies, un man šādi cilvēki ir, tad viss ir kārtībā.- Vai joprojām neesi mainījis dzīves vietu?- Nē, kopā ar sievu Sandru dzīvojam savā mājā Milvokos, precīzāk – Milvoku priekšpilsētā. Mums ir divdzīvokļu māja. Paši dzīvojam otrajā stāvā, bet pirmo izīrējam. Pašlaik izskatās, ka būs jāmeklē cita māja. Korupcija visā pasaulē ir līdzīga. Ja letiņi zākā savu valdību, tad Amerikā ir tāpat. Protams, tas ir pelnīti, jo neapmierinātībai ir pamats. Mūsu pilsētā ar likumu noteikts, ka ēkas augstums nedrīkst būt vairāk par četriem stāviem. Pilsētiņas ierēdņi kaut kādu biznesa apsvērumu un lielu korporāciju spiediena dēļ mainīja būvniecības likumus un tagad aiz mūsu mājas paredzēts būvēt astoņstāvu mājas un veidot biznesa centru. Kurš gan gribēs dzīvot mūsu mājā, kur aizsegta saule un no augšējiem stāviem redzams viss, kas notiek pagalmā?- Vai dienišķo maizi turpini pelnīt tāpat kā līdz šim, remontējot mājas un dzīvokļus?- Mans profils ir logu, durvju remonti, to nomaiņa un dažādi citi remontdarbi. Lielākoties strādāju viens, taču, gadījumā, ja vajadzīga kāda palīdzība, aicinu dēlu Klāvu. Samaksa par darbu vislabāk dalās ar viens. Ziemā pasūtījumu ir mazāk. Pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes ASV, viss noslīdēja uz leju. Ir kļuvis labāk, taču redzu, ka manu klientu vidū visvairāk ir cilvēku cienījamos gados – pensionāri, kuri zina, ka naudu līdzi nepaņems. Viņi apzinās, ka turpināt krāt nav vērts, tāpēc kaut ko atvēl mājas uzlabošanai.- Runājot par abiem dēliem, ko viņi pašlaik dara?- Klāvs strādā kādā firmā, kas ziemā nodarbojas ar sniega tīrīšanu, bet vasarā ainavas uzlabošanas darbos. Savukārt Krišs atrodas sevis meklējumos un ir kļuvis par mūžīgo studentu. Šovasar viņš piepelnās ar bagātu, bet slinku īpašnieku smalku automašīnu ārpuses un salona apkopšanu. – Dažkārt televīzijā skatos amerikāņu kanālu “Fine Living” un nekādi nespēju saprast, kāpēc, pērkot māju, vienai ģimenei tik nozīmīgs ir vannas istabu skaits. Varu saprast, kālab liela vērība tiek veltīta virtuves plašumam un iekārtojumam, taču, ja divu cilvēku ģimenei vajadzīgas trīs guļamistabas, domājot par viesiem un bērnu ciemošanos, tādas rūpes latvietim šķiet nesaprotamas.- Arī šajās lietās izpaužas tas, ka amerikāņi “staigā citādāk”. Piekrītu, ka mājā nepieciešamas vismaz divas vannasistabas. Līdz ar to mājas vērtība jūtami palielinās. Tā ir tradīcija. Nepieciešama galvenā guļamistaba, no kuras tieši var nokļūt lielā vannasistabā, kurā sievai un vīram ir atsevišķas izlietnes. Latvijā man visvairāk pietrūkst vēsuma, turklāt daudzviet, naktī, atverot logus, telpā sarodas daudz kukaiņu, jo pietrūkst tīklu. Nepiekrītu uzskatam, ka tīkls bojā ēkas izskatu.- Runājot par sadzīves lietām, vai atbilst patiesībai, ka vidusmēra amerikānis ir resns, jo lieto kaitīgu uzturu?- Tā ir taisnība, jo ēd par daudz to, ko nevajadzētu ēst. Ēdiens Amerikā ir pamatīgi saķēzīts, jo sevišķi ātrajās ēstuvēs. Taču arī veikalos acis jāliek uz divām dakšiņām, lai izlasītu katra produkta sastāvu. Ēdiens daudzviet ir sabojāts ar dažādām piedevām, hormoniem un citu ķīmiju. Piemēram, maltā gaļa un liellopu gaļa tiek apstrādāta ar slāpekli, tādējādi uzlabojot produkta izskatu. Daudzi cilvēki par pārtikas kvalitāti vispār nedomā, taču domājošie procesam rūpīgi seko un iepērkas mazos veikaliņos, kur var nopirkt kvalitatīvus produktus. Mēs ēdienu gatavojam mājās.- Kādi plusi un mīnusi ir tavai dzīvei aiz okeāna?- Katrai vietai jebkurā valstī ir savi plusi un mīnusi. Ikdienas dzīvē nākas saskarties ar mīnusiem un secināt, ka tas nav tas, ko gaidīju, taču ir arī daudz plusu. Par finansēm runāt nav pieņemts, taču aksioma ir tā, cik daudz strādā, tik naudas dabū. Man kā eiropietim, un tā domā arī daudzi amerikāņi, ir skaidrs, ka valstij ir “pie kājas”, kā nopelnīšu pensiju, kā samaksāšu par veselības aprūpi un izglītību. Ja valsts kaut nedaudz piedomātu, kā šīs pamatlietas sakārtot, noteikti kļūtu labāk. Eiropā un pat kaimiņos Kanādā ir labāk.- Daudz lasām, ka prezidents Obama ir veicis reformas veselības aprūpē. Daudzi viņu slavē, bet opozīcija grib sūdzēt tiesā. Vai ierindas amerikānis jūt uzlabojumus?- Reforma lielā mērā bija populisms jeb, kā latvieši saka, – pupu mizas. Kaut kas bija jādara un varbūt, ka sākotnējā ideja nebija peļama. Ierindas amerikānis nespēj izlasīt likumu blāķus. Politiķi savstarpēji vienojas par caurumiem likumos un lemj, kas aizlāpāms un kas ne. Visu dara lobiji. Likums pārvēršas par korporāciju debessmannu. Lobisms savā ziņā ir legalizēta korupcija. Esmu sastapis cilvēkus, kuri dodas uz Ameriku mācīties lobismu. Nedomāju, ka Latvijā vajadzētu ieviest ASV praksi.- Ne reti lasām un klausāmies par uzbrukumiem ar šaujamieročiem nevainīgiem cilvēkiem. Vai tu esi iegādājies ieroci? Var nojaust, ka ieroči amerikāņiem ir goda lieta.- Man ieroci nevajag, taču ASV Konstitūcija paredz, ka, gadījumā, ja ar kādiem noziedzniekiem valdība netiek galā, tad pilsoņiem ir tiesības apvienoties aizsargu jeb zemessardzes grupās un vajadzības gadījumā izmantot ieročus. Tādēļ ikvienam ir tiesības iegādāties ieročus. Līdz šim visi mēģinājumi ierobežot ieroču nēsāšanu un glabāšanu mājās ir cietuši neveiksmi, jo uzbrukt attiecīgajam Konstitūcijas pantam nedrīkst. Diemžēl gandrīz visos gadījumos ieročus sabiedriskās vietās izmanto psiholoģiski nelīdzsvaroti un slimi cilvēki, kuri lieto dažādas nervu zāles. Amerikā šo psihotropisko zāļu lietošana ir ļoti izplatīta, un tās izraksta pa labi un pa kreisi. Tās dod pat pusaudžiem ar uzmanības deficīta sindromu. Nezin kāpēc par šo aspektu mediji klusē. It kā notiek cīņa pret ieročiem, taču nenotiek cīņa pret zāļu industriju, kas ir cēlonis daudzām slepkavībām.- Parunāsim par piezemētākām lietām. Kāda pašlaik ir tava saistība ar mūziku un tās rakstīšanu?- Aizbraucot uz Ameriku, domāju, ka mūzikai liekams punkts un tā ir mana pagātne. Pēc tam Čikāgā saskrējos ar Ēriku Kīnu un mani uzaicināja grupā “Ēdamzāle”. Viņam mājās bija ierakstu studija, un tā viss aizgāja. Vispirms ierakstījām “Putnus”, kas Latvijā kļuva īpaši populārs, pēc tam tapa albums “Lidojums”. Tagad esam pieklusuši. Ja agrāk Ērikam bija viens bērns, tad tagad ir trīs un tas nozīmē, ka laika kļuvis daudzkārt mazāk. Dators man tagad būs, tāpēc kaut ko darīšu viens pats. Latvijas Radio 2 līdz šim visus piedāvātos gabalus ir paņēmis. Man nav īsti saprotama radiostaciju politika, jo gandrīz visur pamatā skan britu un amerikāņu mūzika. Letiņus dzirdam tikai LR2. Acīmredzot latviešus joprojām moka kauna sajūta, mazvērtības un bārenīšu komplekss.- Vai piedalies arī vietējo latviešu sabiedriskajā dzīvē?- Tāpat jau tur maisos. Kopā ar grupu “Ēdamzāle” šad un tad uzspēlējam Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības kongresos, korporāciju ballēs. Es gan neesmu tik sabiedriski aktīvs kā sieva. Abi ar Sandru esam vēlēšanu komisijas vadītāji. Milvokos jāgatavojas 12. Saeimas vēlēšanām. Iepriekšējās ieradās apmēram 100 cilvēku, taču latviešu noteikti ir vairāk.- Ko tev nozīmē “Bumerangs” un kādas ir spilgtākās atmiņas par kopā ar kapelu pavadīto laiku?- Varu tikai atkārtoties, sakot, ka “Bumerangs” man ir sava talanta izkopšanas darbnīca. Labas atmiņas saistās ar diviem koncertiem vienā dienā pārpildītajā estrādē “Pūt vējiņi” Liepājā. Pašos pirmsākumos, kad bijām jauni un dulli, varējām nospēlēt dienā četrus koncertus un pēc tam vēl balli, turklāt ar pārbraucieniem. Tagad kaut kas tāds būtu iespējams tikai, izmantojot modernās tehnoloģijas. Internetā diezgan cītīgi sekoju notikumiem Latvijā. Man rīts sākas ar kafiju un datoru, kur izlasu visu jaunāko par Latviju. Šad tad ieskatos arī portālā www.ziemellatvija.lv.
