Jau 15 gadus Gundega Puidza dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, taču uz savu dzimto Smilteni cenšas atbraukt ik vasaru un savas mājas šeit saglabājusi joprojām. Tiekamies Smiltenē drīz pēc tam, kad viņa pabeigusi darbu “3×3” saietā, kur vadīja vienu no ievirzēm.
Gundegas dzīves vieta ASV ir megapole Čikāga. Tur viņa ir mācītāja Ciānas latviešu luterāņu draudzē un praktizē pastorālpsiholoģiju (kristīgo psiholoģiju, kas skar cilvēces eksistenciālos jautājumus). Papildu tam apmeklē kursus fitnesā, nodarbojas ar kikboksu un jogu, meditē, it īpaši aizraujas ar dejas meditāciju un ceļo.Gundega dzīvo Čikāgā netālu no savas draudzes, un mājas viņai nozīmē miera oāzi. Viena no iemīļotākajām atpūtas vietām ir šūpuļkrēsls uz mājas lieveņa, kurā ieritinājusies, Gundega stundām var lasīt grāmatas. Piemājas mazdārziņā aug pašas audzēti tomāti, baziliks, piparmētras, rozes un lilijas. Klausoties Gundegas stāstā, viņas dzīve šķiet kā amerikāņu sapnis. Taču, pat tikai pavirši pazīstot viņu, tomēr rodas cits priekšstats, proti, ka Gundegas dzīves ritējumu tik līdzsvaroti un harmoniski virza ticība un paļāvība Augstākajam spēkam. Arī viņa pati atzīst, ka nozīmīgākās lietas sakārtojas pašas, un atliek tikai sekot negaidītajam pavērsienam. – Tā izskaidrojams arī tas, kāpēc tagad esi mācītāja?- Kad sāku studēt teoloģiju Latvijas Universitātē, iesākumā man nebija domas kļūt par mācītāju. Jau zināju, ka arhibīskaps Vanags neordinē sievietes. Studēju teoloģiju, jo patika vēsture, Baznīcas vēsture, senās valodas – senebreju, grieķu, latīņu. Trešā kursa beigās tomēr izjutu aicinājumu kalpot un ceturtajā kursā jau studēju ar jautājumiem, kas ar mani notiks tālāk, ko darīšu pēc fakultātes beigšanas. Teicu, ka labprāt būtu baznīcā, taču pat iedomāties nespēju, ka tas reiz piepildīsies. Līdz saņēmu uzaicinājumu no ASV, Detroitas Svētā Pāvila draudzes iepazīties, jo draudze meklēja mācītāju. Manā dzīvē vairākkārt tikuši pienesti klāt lieli pārsteigumi, un nekad nav nācis prātā tos nepieņemt, jo citādi jau man tie netiktu doti. Nevaicāju, kā tikšu ar to galā, jo Dievs vien to zina, un Viņš zina. – Interesants šķiet arī otrs tavs dzīves aspekts – pastorālpsiholoģijā iegūtais maģistra grāds. Kāpēc izvēlējies šādas studijas?- Vienmēr esmu izjutusi aicinājumu būt par “tiltu” starp mācītāju un psihologu. Pastorālpsiholoģiju var raksturot kā garīgo psiholoģiju. Tā nedod padomus, bet, uzklausot, cenšoties saprast un nenosodot, uzdod jautājumus, ir tuvu līdzās, sniedz iespēju cilvēkam dzirdēt sevi un pašam nonākt pie atbildēm. Nevis es tevi stumšu, bet mēs iesim kopā. Cilvēkam nav jābūt kristietim, lai vēstos pie pastorālpsihologa. Tomēr ir jābūt garīgām vērtībām. Tāpat kā esam dalībnieki Radīšanas procesā, esam dalībnieki arī savās dzīvēs. Mums ir tajās jāiesaistās un jārīkojas, jāvēlas savu dzīvi padarīt citādāku, jāuzņemas atbildība un jābeidz vainot apkārtējos.- Pateicoties filmām un seriāliem, par amerikāņiem radies priekšstats, ka viņi pat sīkākā sarežģījuma gadījumā meklē psihologa palīdzību. Vai tā ir?- Cilvēki šādu palīdzību bieži izmanto. Ir dažādas konsultācijas,, piemēram, pirmslaulību, laulību, krīžu vai atkarību gadījumos un citas. Amerikā daudzas apdrošināšanas sabiedrības arī apmaksā šos pakalpojumus. Firmas saviem darbiniekiem sedz izdevumus par psihologa pakalpojumiem, lai viņi būtu veiksmīgāki darbinieki. Amerikāņi novērtē, ka psiholoģija var sniegt atbildes un nomierināt. Amerikā ir daudz līdzsvarotu cilvēku. – Ar kādām problēmām ASV sabiedrība vēršas pie psihologa?- Visām iespējamajām. Piemēram, kad cilvēki apzinās, ka viņiem ir dzīves sarežģījumi vai grūtības, kurām cēloņi tiek meklēti pat agrākās ģimenes traumās. Tad viņi mācās piedot sev un ģimenei, saviem senčiem, un par visu, kas mūsos ir ielikts vai nav, mēģina nevainot vecākus un paši uzņemas atbildību par savu dzīvi. Galvenās traumas, problēmas rodas bērnībā, tāpēc es uzskatu, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi pētīt savu dzimtas koku, kā arī to, kādas viņa dzimtā bijušas profesijas, zīmīgas rakstura īpašības, tikumi un pat nopietnas slimības vai alkoholisms. Tad ir daudz vieglāk izprast savas problēmas un no tām atvadīties. Vajag tikai vēlēšanos un atbildības uzņemšanos par savu dzīvi.- Protams, izprotot problēmu, ir vieglāk rīkoties. Taču cilvēkam jāapzinās, ka vajadzīgs ne tikai gribasspēks, bet arī laiks?- Ne velti latviešiem ir teiciens, ka laiks dziedē visas rētas. Nesen strādāju ar kādu sievieti četru gadu garumā. Atradām problēmu viņas dzimtā. Psiholoģijā valda pamatota atziņa, ka dzīves sarežģī un samezglo neatrisinātas attiecības ar māti. Bet tāpēc jau nav jāsteidz vainot māti. Samezglojumi rodas tāpēc, ka māte ir tas tuvākais cilvēks, ar kuru mēs esam saistīti no ieņemšanas brīža. Ir jāiemācās piedot, pieņemt un iet tālāk. Taču latvieši jau neies atzīt, ka viņiem ir problēmas. Viņi tās paturēs sevī. Rūgsim, pūsim un turpināsim maitāties, dusmosimies uz citiem, krāsim naidu un nenovīdību. Taču pati galvenā vērtība šajā pasaulē ir mīlestība, un ne tikai vienkārši mīlestība, bet beznosacījumu mīlestība. Nevis – “ ja tu man tā, tad es tev tā”, “ja tu mani mīlēsi pietiekami saskaņā ar manu kodeksu, tad es tevi arī”. Taču arī Dievs mūs mīl bez nosacījumiem. Tad kādas mums ir tiesības uzstādīt citiem savus noteikumus?- Te nu var rasties cilvēka egocentrisma izraisīts jautājums, labi, es tā izdaru, centīšos mīlēt bez nosacījumiem, taču kas man par to būs? – Cilvēciski mums ir grūti mīlēt bez nosacījumiem. Taču, kad tu pastum malā savu ego, izvēlies mīlēt un piedot, nevis ienīst, tad tava dzīve mainās. Iegūsti tu pats, ne tikai tas otrs, jo tev būs mīlestība. Cilvēki tam var neticēt, ja nav to piedzīvojuši. Taču pamēģini iet šo ceļu, nevis to ierasto, kuru visi iet un no kā arī tu pats esi cietis. Fitnesa guru Natālija Džill, kas katru dienu Facebook dod padomus saviem sekotājiem, saka: ja tu gribi būt tur, kur nekad neesi bijis, tad tev jādara kaut kas, ko nekad neesi darījis.- Tev pašai ticība palīdz?- Ticība ir mans dzīvesveids neatkarīgi no reliģijas. Iedomāties nevaru, ka var būt citādāk. Ja kāds saka, ka Dieva nav, tad varbūt viņa dzīvē Dieva nav, taču tas nenozīmē, ka Viņa nav vispār. Dievs ir visa mana dzīve, un visa mana dzīve ir kā lūgšana. Mana mīļākā kristiešu rakstniece Barbara Brauna-Teilore raksta – “ tu pat karot veļu, lūdz Dievu”. Ir jāmīl un ir jādzīvo tā, lai otram ir nevis grūtāk, bet vieglāk dzīvot mūsu rīcības un attieksmes dēļ, un, lai aizejot no šās pasaules, mēs to atstājam labāku, nekā tajā ienācām. Indiāņiem ir teika par diviem vilkiem. Katrā cilvēkā nemitīgi notiek cīņa, kas līdzinās divu vilku cīņai. Viens no šiem vilkiem ir ļaunums: skaudība, greizsirdība, meli, egoisms, ambīcijas, neiecietība, lepnība. Otrs vilks ir labais: miers, mīlestība, cerība, laipnība, patiesība, uzticība, vienotība, lepnums. Kuru vilku mēs katrs barosim, tas arī uzvarēs. Ja, piemēram, mani kaut kas kādā cilvēkā kaitina, tad nav jāieciklējas tik ļoti uz to, kāpēc viņš tā uzvedas, bet jāvaicā, kāpēc es tā reaģēju? Kas manī ir tāds, kas man traucē pie šā cilvēka? Jo viss jau sākas pie mana sirds sliekšņa. Lūdz un prasi pēc atbildēm un pēc informācijas Dievam, gremdējies vispirms sevī, nevis citos. Svarīgi ir tas, lai cilvēks meklētu. Katram ir savs ceļš. Ir viens kalna gals, bet uz to ved daudz dažādu taciņu. Galvenais, ka mēs kāpjam šajā kalnā un visu mūžu tiecamies augšup.
