Valkā, Cēsu ielā, garāmbraucēji jau ievērojuši, ka pie 10. mājas ir skaists dārzs, ko rotā gan begonijas un tūjas, bet pašā goda vietā atrodas eņģeļu taure.
Saimniece Meta Skrastiņa gan saka, ka neko nav darījusi, un pati smej – nopērkot vien sēklas, martā iestādot un gaidot, kas tur izaugs.
Dārzu sāk veidot meitasM. Skrastiņa uzreiz pasaka – zaļo pirkstu viņai nav. Tie esot viņas meitai – Ditai. “Kad saku meitai – tagad iesēj, tad viņa to dara, bet pēc tam man nes rādīt, kā dīgst,” stāsta saimniece. Viss dārzs arī sācies ar meitu rosību. “Bija tā. Kad te atnācu, šeit bija tāds pusbardaks. Toreiz abas meitas Dita un Linda vēl bija mazas, tīnes. Viņām briesmīgi vajadzēja visu kārtot un veidot. Sanesa man visādas puķes, iedēstīju, tā sākās man tas dārzs,” stāsta M. Skrastiņa un ved dārzā pie sava lepnuma – eņģeļu taures. Tādu dārzā ir pavisam trīs dārzā un saimniece piekrīt, ka eņģeļu taure ir dārza karaliene. Vaicāta, vai arī jālasa dažāda literatūra, ko un kā audzēt, Meta pasmaida un atbild, ka citādi nemaz nevar ierīkot dārzu. Tad piebilst, ka pati ir dārzniece ar diplomu. “Par eņģeļu tauri mēdz teikt, ka tā ļoti slikti aug. Taču es esmu novērojusi, ka šī puķe aug pati no sevis. Tikai ūdens bieži jālej. Varbūt, ka zemē eņģeļu taure arī īsti neaug. Es gan to nezinu, jo neesmu tā mēģinājusi. Man tā ir ievietota puķu podā ar atbilstošu augsni un dienā tagad uzleju puķei kādus četrus spaiņus ūdens,” skaidro M. Skrastiņa.Eņģeļu tauri Meta dabūja no brāļa. Atnesusi mājās nelielu zariņu, iestādījusi un, lūk, puķe izaugusi. Pērn vienai eņģeļu taurei uzziedēja 470 ziedu. Tas tik bija skats!
Pie katras puķes savs stāstsViņa atklāj arī savu darba organizāciju. Dārzam jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. “Kad kļuvu vecāka, izdomāju, ka pārlieku daudz ravēt vairs nespēšu un nopirku dažas tūjas. Ap tām uz plēves nokaisīju šķeldu, un man tagad dobes nav jāravē, bet košumkrūmi priecē acis,” skaidro M. Skrastiņa. Šogad viņa vēl nav ravējusi.Saimniece atklāj, ka tagad viņai ir jauns hobijs. Viņa metusies uz īpatnējas zāles audzēšanu un rāda man matiem līdzīgu kušķi dzeltenā krāsā. Nosaukumu gan aizmirsusi, bet kaut kur jābūt pierakstītam. Līdzās iesēta auzene, un visa dobe izskatās mazliet eksotiski. Tad saimniece rāda vēl vienu īpatnēju puķi un brīnās, kādēļ tautā tā iesaukta par kūtspakaļas puķi. “Varbūt agrāk to tur audzēja, taču, kad tā uzzied, ap to salido visi tauriņi,” saka Meta. Īstais nosaukums puķei ir diktamne. Pie katras puķes saimniecei ir pastāstāms kaut kas interesants. Turklāt viņa neaizmirst arī pajokot par savu darba prasmi, nosaucot to par pašdarbību, jo daudz ko nākoties darīt vēl nezināmu. “Beigu beigās es vienmēr gaidu, kas tur izaugs, un tad izdaru secinājumus,” apstiprina Meta. Tomēr var redzēt, ka saimniece mazliet pārspīlē, jo gar mājas balkona margām piestiprinātās begonijas padara krāšņu visu māju. Viņa rāda, ko nopirkusi Tartu gadatirgū. “Man likās, ka tas ir kaut kāds kārkls, bet izrādās tomēr cits koks. Redzēs, kad paaugsies, tad domāšu, ko darīt. Šāds dārzs neprasa pastāvīgu darbu. To es tīšām tā veidoju, lai nav karstumā jāsaka, ka nupat gals klāt,” atkal smej saimniece. Tādu dzīvesprieku un mundrumu var gūt šajā dārzā. Un tas ir galvenais – visu izdarīt tā, lai dārzs liktu priecāties un nevis sirdīties, ka vēl tas un šitais jāizdara.
