Bijušais Latvijas vēstnieks ASV un tagadējais vēstnieks NATO Aivis Ronis nesen rakstīja, ka Latvijas priekšrocība ir tā, ka valsts pati var izvēlēties sev draugus.
Bijušais Latvijas vēstnieks ASV un tagadējais vēstnieks NATO Aivis Ronis nesen rakstīja, ka Latvijas priekšrocība ir tā, ka valsts pati var izvēlēties sev draugus. Tas ir ļoti zīmīgs konstatējums, jo vedina uz salīdzinājumu ar laikiem, kad mums ar varu tika uzspiesta kopdzīve tā sauktajā brāļu saimē, kur it kā visi bija vienlīdzīgi, bet viens “brālis” tomēr līdztiesīgāks par citiem.
Bet brāļi, kā zināms, ir tā kategorija, kas nākot no Dieva, kamēr draugus patiešām varam izvēlēties paši pēc brīvas gribas.
Diplomāts Ronis, izsakot zīmīgo konstatējumu, domāja vispirms par Latvijas attiecībām ar ASV, ieskaitot mūsu politiku Irākas kara jautājumā. Šādu draudzības attiecību turpinājums būs prezidenta Buša gaidāmā vizīte Rīgā.
Latvijas ārpolitikas panākums
Parasti mazām valstīm ir ļoti grūti panākt, lai lielvaras ieklausītos to paustajā viedoklī. Mūsu līdzdalība ES un NATO automātiski negarantē, ka mūsu politiķu sacīto vēlēsies uzklausīt tie, kas pieraduši būt “lielākie brāļi”, tāpēc ir labi, ka arī kādam no lielvaru pīlāriem rodas vajadzība pēc draugu atbalsta.
Mēģināsim atcerēties to, ar kādu šerpumu TV žurnāliste Strautmane tirdīja Valsts prezidenti Vīķi-Freibergu pēc vēsturiskā paziņojuma par braukšanu uz Maskavu 9. maijā. Un ne jau Strautmane vienīgā, kas bija gatava saplosīt visus, kas atbalstīja šādu lēmumu. Tika piesaukta gan okupācijas fakta neatzīšana, gan Baltijas vienotības graušana, gan brīvprātīgo karavīru sūtīšanu uz Irāku. Arī vēlāk tika ironizēts par mūsu prezidentes politisko paziņojumu, kas sākotnēji varen nokaitināja Maskavas ģeržavņikus. Bet kas sekoja pēc tam?
Ir tiesa, ka Latvija jau vairākkārt publiskojusi Saeimas deklarācijas, kurās teikta patiesība par 1940. un 1945. gada notikumiem. Ar ko gan Vīķes-Freibergas līdzīga satura deklarācija būtu izrādījusies labāka?
Atšķirība ir dokumentu juridiskajā līmenī. Starptautiskajā praksē pieņemts, ka tiesiskas sekas vispirms iegūst tie dokumenti, ko parakstījušas divas vai vairākas valstis, jebšu vienpusēji paziņojumi visbiežāk tiek ignorēti. Mūsu prezidentes paziņojums ir ieguvis ļoti nopietna starptautiska līguma tiesiskās sekas, jo par parakstiem var uzskatīt nu jau divu desmitu valstu vadītāju oficiālās vēstules. Lai kā Krievijai tas nepatiktu, tai jārēķinās gan ar Buša un Blēra, gan Halonenas, Kvasņevska, Pēršona un daudzu citu valstu vadītāju akceptu šim dokumentam.
Tagad redzam, cik ļoti maldījās Landsberģis, kad Latviju pieskaitīja Baltijas vājākajam posmam. Kas attiecas uz Igaunijas ņurdēšanu, tad sapratīsim, ka igauņu nacionālajā raksturā ir tieksme aizvainoties uz kaimiņiem. Ja ne citādi, tad aizvainosies par to, ka nav dots iegansts aizvainojumam. Valstij būtiskos jautājumos Baltijas vienotība pastāv.
Divējādās jūtas
Mums nevajadzētu ne mirkli šaubīties par ASV prezidenta Buša vizītes nozīmīgumu, jo pašas varenākās lielvalsts lēmums ir spēcīgs arguments diplomātijā, risinot Rietumu un Austrumu attiecības. Galotņu tikšanās reizē Bušs ar Putinu var pat nepieminēt Baltijas problēmas, jo ASV savu nostāju daudz iespaidīgākā veidā demonstrējusi ar praktisku rīcību. Un Putina padomnieka Jastržembska brauciens uz Rīgu ir liecība, ka Maskava situāciju sapratusi.
Kas attiecas uz Džordžu Bušu kā personību, tad mēs varam tikai nožēlot, ka ASV šāds prezidents (kaut ne jau viņš viens nosaka valsts ārpolitiku). Ir jānošķir prezidents kā ASV simbols no tā prezidenta, kas tīras nerrastības dēļ ieņem šo amatu. Latvijai nav bijusi iespēja izvēlēties ASV prezidentus, tāpēc mums jāsadarbojas ar tiem cilvēkiem, kādus izvēlējušies paši amerikāņi. Lai cik nosodāma būtu ASV militārā akcija pret Irākas diktatoru Huseinu, tagad situācija ir pavisam skaidra: Latvijai jādara viss nepieciešamais, lai ASV pēc iespējas ātrāk izkļūtu no Irākas muklāja. Visnotaļ atzīstama ASV tieksme veicināt demokrātijas nostiprināšanos pasaulē, tāpēc varam tikai apsveikt amerikāņu sniegto palīdzību gan Gruzijai un Ukrainai, gan Moldovai un Kirgizstānai. Un tie pieci miljoni dolāru Baltkrievijas opozīcijas atbalstam arī daudz labāki par jebkuriem militāriem draudiem.
Nesen pasaule atcerējās tunisiešu astrologa pareģojumus, kuri līdz šim piepildījušies ar lielu precizitāti. Viens no šiem pareģojumiem ir par gaidāmo atentātu pret Bušu šajā gadā. Jāteic, tas nav jauns paredzējums, esmu jau agrāk par to rakstījis. Man pieejamā informācija tagad apstiprina to pašu (Bušs pēc tam nebūs spējīgs pildīt prezidenta pienākumus). Tas gan nenotiks Rīgā, un Al Queda ar atentātu nebūs tieša sakara (drīzāk šo plānu gatavo Huseina piekritēji). Savukārt Bin Ladena teroristi vairāk pievērsīsies spridzināšanām, kas līdzīgas nesenajam sprādzienam ASV lielākajā naftas pārstrādes rūpnīcā (un čečeni darīs to pašu Krievijā).
Garīguma deficīts pasaulē
Romas pāvesta bēres uzskatāmi parādīja, cik ļoti pasaules sabiedrība uzticas brīnumam. Būtu jauki, ja visi daudzie miljoni svētceļnieku patiešām dzīvē sekotu kristīgās morāles pamatprincipiem, kaut noprotams, ka tas gluži neatbilst īstenībai. Lai cik lieli nopelni katoļu baznīcas stiprināšanā un garīguma uzturēšanā bijuši Jānim Pāvilam II, labi zinām, ka tepat mūsmāju katoļu baznīca ne reizi vien iekļuvusi neglītos skandālos.
Tomēr nebūtu pareizi domāt, ka visi tie miljoni svētceļnieku, kas sapulcējās Romā, uzskatāmi par liekuļiem. Dvēseliska attīrīšanās arī vēlmju līmenī ir apsveicama lieta, un mūsu laikmets patiešām ir nonācis pie kritiskās robežas, aiz kuras cilvēces glābiņš var būt tikai garīgo vērtību dominantē pār materiālajām. Protams, pāvesta ceļš uz garīgumu nav vienīgais iespējamais. Varam tikumiskos pamatus dzīvei meklēt folkloras vērtībās vai “zaļajā” domāšanā, visa pamatā jābūt vispārcilvēciskajām tikumības normām. Būtisku sabiedrisku pārvērtību laikmetā daudzas personības pievēršas maldu mācībām, kas izpaužas dažādu antisabiedrisku reliģisku sektu uzplaukumā. Cilvēki, kuri jūtas nelaimīgi, nereti nespēj atrast dvēseles līdzsvaru pašu spēkiem, tāpēc viegli pakļaujas ar hipnotizētāja spējām apveltītiem sludinātājiem. Alkoholisms un narkomānija šādus nomaldus veicina.
Nelokāmas pārliecības un stipra rakstura polis Vojtila, kļūdams par Romas pāvestu, iemantoja atzīta garīgā līdera slavu. Bet mūsdienu prasība ir tā, lai garīgie līderi prastu ietekmēt arī politisko līderu darbību. Vieniem tas var būt pāvests. Citiem dalailama. Vēl citi gūs atziņas no Alberta Šveicera vai Mahatmas Gandija mācībām. Mums, latviešiem, garīgo vērtību krātuve iešifrēta Tautasdziesmu sējumos. Ceļu ir daudz, kas ved uz Templi.
