Svētku sajūta un patriotisms?! Izkārts karogs. Svinīgas runas un dziesmas. Iedegtas sveces. Apbalvojumi par dažādiem sasniegumiem. Svētki un to svinēšanas tradīcijas mēdz būt dažādas.
Svētku sajūta un patriotisms?! Izkārts karogs. Svinīgas runas un dziesmas. Iedegtas sveces. Apbalvojumi par dažādiem sasniegumiem.
Svētki un to svinēšanas tradīcijas mēdz būt dažādas. Kas ir tas, kas ikvienam no mums rada svētku noskaņojumu Valsts dzimšanas dienā? Vai 18. Novembris ir svētki tikai tāpēc, ka laikrādī tas iekrāsots sarkanā krāsā un sola mums brīvdienu? Šogad pat tas izpaliks, jo Latvijas proklamēšanas diena iekrīt sestdienā, kas jau tāpat ir brīva diena gan skolās, gan daudzās darbavietās. Varbūt visa pamatā ir patriotisms? Ja tas mājo cilvēkā, tad arī savas dzimtenes dzimšanas dienu viņš atzīmēs kā pašsaprotamu un svētu brīdi.
Kas parāda patriotismu darbībā
“Nezinu,” atbild Blomes kultūras nama vadītāja Anita Bērziņa, vaicāta, kas viņai šajā laikā rada svētku noskaņojumu. Viņa negrib nevienu aizvainot, tomēr uzskata, ka mūsu tautā ir zudis patriotisms. Līdz ar to zudis arī svētku pacēlums, kas dažreiz šķiet pat nepatiess. Ja runājam par to, kas bijis, tad tajā ir maz informācijas, kuru varētu sniegt vecākā paaudze, kas tolaik strādāja un veidoja mūsu valsti. Viņi šobrīd paši neafišējas, tāpēc pazūd pozitīvisma informācija, kas parāda patriotismu darbībā.
“Man personīgi vēl ir svētku sajūta, jo esmu to pārņēmusi no vecākās paaudzes, bet ar katru nākamo paaudzi šīs izjūtas var samazināties,” prāto A. Bērziņa.
“Negribu, ka min manu vārdu,” atbild kāda pārdevēja, kad “Ziemeļlatvija” vaicā, vai viņai ir svētku noskaņojums. Ja bez vārda, viņa atbildēšot. “Protams, ka ir svētku noskaņojums, jo gaidāma viena lieka brīvdiena,” saka smilteniete.
Nogurdina daudzie reliģiskie svētki
“Svētku noskaņojums bija tad, kad šie svētki nebija atļauti, kad Latvija atsāka savu brīvvalsts gaitu,” secina valcēnietis Rolands Rastaks. Tagad tie ir kārtējie valsts svētki. Regulāri apmeklējot šos pasākumus, ir jāapbrīno organizatori, kuri katru reizi tomēr spēj ienest svinīgajā stīvumā kādu jaunumu, svaigumu. Labi, ka Valkā šajos svētkos tiek pasniegti Atzinības raksti. Vismaz sveicamie cilvēki ir katru gadu citi, un viņi ir pelnījuši saņemt pateicību par savu darbu Valsts dzimšanas dienā.
R. Rastaks atzīst, ka viņam daudz mīļāki ir nejaušie svētki, kas notiek kā pārsteigums. “Vispār man nepatīk svinēt svētkus, jo tikai pēdējos gados esmu skatuves šajā pusē — skatītāju rindās. Uz un aiz skatuves bija interesantāk!” saka valcēnietis. Viņu valsts svētku sakarā nogurdina daudzie reliģiskie svētki un atceres dienas. Īpaši tad, ja jāsvin Lieldienas vai Ziemassvētki. “Tad gribas vaicāt, kāpēc tieši kristiešu svētki ir atzīti valsts līmenī. Bet kā ar citu reliģiju svētumu, tai skaitā dievturību, kas latviešiem ir dabiskāka?” vaicā R. Rastaks.
Man tie nav pirmajā vietā
“Man pilnīgi pietiktu ar 18. Novembri un Jaungadu!” uzsver R. Rastaks. Pārējie svētki varētu būt atbilstoši profesijām. Piemēram, 4. maiju svin 100 deputātu, 1. septembri — izglītības darbinieki, 24. jūniju — alus un siera ražotāji. “Kad žurnālistiem? Varētu iet ciešanu ceļu kopā ar pestītāju…” pajoko valcēnietis.
Par brīvdienām. Šīs svētku brīvdienas visvairāk ir nepieciešamas valsts iestādēm, ierēdņiem. Lauku cilvēkiem tik un tā jāstrādā, tirdzniecībā un pārtikas ražošanā tās dienas ir smagas darba dienas. Ir pietiekami daudz ražošanas procesu, kuros jānodrošina nepārtraukts process un ir maiņu darbs. Ja valstī ir tik daudz svētku dienu, tad kādas ir izjūtas un sajūtas tiem cilvēkiem, kuri nevar svinēt kopā ar pārējiem. Tas attiecas arī uz svētku organizatoriem, kuri ir ielikti noteiktos svētku svinēšanas rāmjos. “Es neesmu pret svētkiem, bet man tie nav pirmajā vietā,” piebilst R. Rastaks.
Mēs aizdegsim kādu svecīti
Nav noslēpums, ka ļoti daudzi Latvijas pilsoņi savas dzimtenes dzimšanas dienā būs svešumā. Īrijā, Anglijā, Islandē, Amerikā un daudzviet citur devušies tūkstošiem cilvēku, kuriem sava valsts nav nodrošinājusi pašu nepieciešamāko — darbu, par kuru var saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. “Kā svinēsiet?” vaicāju bijušajai kolēģei, kura šobrīd arī ir viena no tiem tūkstošiem. “Ja godīgi, tad nezinu. Gan jau arī mēs aizdegsim kādu svecīti un izdzersim glāzi vīna. Paskatīsimies internetā kaut ko par latviešiem Īrijā,” saka Brigita Ābele.
Iespējams, ka svētku sajūta jāspēj radīt katram pašam sevī. Arī patriotisms vispirms jāmeklē cilvēkā, viņa domās, spriedumos un vērtējumā par notikumiem vakar, šodien un rīt. Varbūt tomēr tas Latvijas pilsoņos pavisam vēl nav zudis ne šeit, ne tur — tālumā.
