Smiltenes tehnikuma viesnīcu un restorānu programmu nodaļas vadītāja, projektu rakstītāja Inguna Avota ir tas cilvēks, kuru droši var sūtīt vienu kaut uz pasaules malu. Lai kurp viņa dotos, piedzīvojums būs uz katra soļa. Neiztikt arī bez pārdzīvojumiem, bet tā vien šķiet, ka tie ir daļa no viņas piedzīvojumiem.
Jūlijā “Ziemeļlatvija” rakstīja par Ingunas kolēģi Birutu Birkenšteinu, kura profesionālās pilnveides projekta ietvaros devās iepazīt Maltu un tās veterinārklīnikas “virtuvi”. Ingunas ceļš šī paša projekta ietvaros veda uz Itālijas dienvidos esošu nelielu, viduslaikiem raksturīgu pilsētiņu Nikoteru. Uzdevums bija iepazīt viesnīcu biznesu, kas vienkāršiem tūristiem visbiežāk nemaz nav iespējams. Tieši tas šo braucienu padara īpašu – būt tur un ieraudzīt to, ko citiem nav iespējas izdarīt, piemēram, dodoties ceļojumā, izmantojot ceļojumu aģentūru piedāvājumus.Itālijas dienvidos Inguna uzturējās nedēļu, dzīvojot nelielā dzīvoklī Nikoteras vecpilsētā. “Pilsētiņa ir ar senu vēsturi, un vecpilsētā tiešām pārņēma sajūta, it kā es būtu nokļuvusi viduslaikos. Esmu bijusi daudzviet, taču, te atbraucot, es neko nesapratu. Tu ej pa šaurajām ieliņām, tās pēkšņi pašķīst un pēc kāda laika atkal saplūst kopā. Arī no transporta neko nevarēja saprast – kad pienāk autobuss, kurp ved, kur vispār to atrast? Pirmā diena bija no darbiem brīva, tāpēc gribēju mazliet vairāk iepazīt apkārtni, noiet no kalna lejā līdz jūrai. Tas izvērtās par īstu pārbaudījumu pat man,” tagad, jau smejoties, saka Inguna.Tā kā sabiedriskā transporta kustība viņai nebija izprotama, līdz jūrai nolēma doties kājām pa serpentīna ceļu. Jau četrdesmit grādu karstums lika svīst, taču ieraudzītā iespaidīgā apkārtmēra čūska ceļa vidū acumirklī uzvārīja Ingunas asinis. Pārņēma bailes. Vēlāk, runājot ar projekta koordinatoru, skolotājai lika nojaust, ka šī čūska, salīdzinot ar brūnajām, tik tāds ikdienišķs sīkums vien bijis. Vietējie ir pieraduši pie čūskām un arī ķirzakām ik uz soļa un ar tām sadzīvo, taču ne latviete.Izbaudot pludmali, tehnikuma skolotāja vienlaikus prātoja, ka atpakaļceļu drošāk būtu veikt, braucot ar autobusu. Tā kā viņa ir atvērta un komunikabla, tad palīdzību meklēja pie atpūtniekiem. Izrādījās, neviens no tiem angļu valodā nerunā, pat ne gados jaunāki cilvēki. Toties visi ir laipni un gatavi itāļu mēlē ceļu stāstīt kaut pusstundu. “Saņēmu norādes, ka jāaiziet līdz kādai baznīcai. Tur tāda maza taciņa, nogruvuši akmeņi un priekšā šķūnītis. Apgriezos un gāju atpakaļ. Es tak nekad mūžā tur neturpināšu ceļu! Prātā joprojām bija redzētā čūska, bet kalnā atpakaļ vajadzēja tikt. Pa kurieni atnācu, pa turieni arī uzskrēju atpakaļ. Biju sarkana kā luksofors,” piedzīvoto atstāsta Inguna.Ja, staigājot pa ieliņām un kalna taciņām, ir jāuzmanās no nevēlamiem ceļabiedriem, tad, atverot viesnīcu, kafejnīcu un citu uzņēmumu durvis, var justies droši un komfortabli. Skolotāja ciemojās vairākās viesnīcās. Katrai no tām ir savs stāsts, taču vienojošais – cilvēki, kuriem tās pieder, viesnīcu biznesu vairāk uztver kā sirdslietu. Gandrīz katram no īpašniekiem pamatdarbs ir pavisam kas cits. Vienas viesnīcas īpašnieks ir vēstures skolotājs, citas – ārsts.“Pirmajā viesnīcu tūres dienā iepazinu četru zvaigžņu viesnīcu, kuru vada bijušais skolotājs. Itālijā ir raksturīgi, ka klientus viesnīcā sagaida pats īpašnieks, kurš laipni izvadā un izrāda telpas. Viņš lepojās ar iegūto sertifikātu, kas apliecina viesnīcas augsto statusu. Tur ir tā – ja tev izsniedz sertifikātu, tas ir uz visu laiku. Nebūs tā, ka pēc gada konkrētā datumā ieradīsies pārbaude. Tas var notikt jebkurā dienā, tieši tāpēc viņi līmeni tur katru dienu,” nianses viesnīcu biznesā atklāj Inguna.Viesnīca apmeklētājiem ir atvērta visu gadu, kaut arī sezona ir no jūlija līdz augusta vidum. Sezonas karstumā numuriņu noslogojums ir no 70 līdz 90 procentiem. Klienti pamatā ir itāļi, kuri atbrauc uz dienu vai divām, apskatās pilsētu un dodas tālāk. Taču, esot divdesmit gadus šajā biznesā, bijušais vēsturnieks ir iemācījies nopelnīt arī pārējā gada laikā. Viesnīcā regulāri notiek banketi, jubilejas ballītes un paša organizētas apmācības. Piemēram, notiek nedēļu ilgas vidusjūras virtuves ēdienu gatavošanas apmācības, kuru ietvaros dalībnieki nakšņo tajā pašā viesnīcā.Par spīti tam, ka laukā ir liels un brīžiem pat neizturams karstums, viesnīcas virtuvē tiek uzglabāta vienīgi svaiga produkcija – zivis, dārzeņi. Nekas netiek saldēts.Tikpat draudzīgi īpašnieki bija kādā citā viesnīcā, kas ir ģimenes bizness – iesaistās vecāki, bērni un meitas draugs. Atšķirībā no pirmās viesnīcas, šī bija krietni lielāka, bet darbojās tikai vasaras sezonā trīs mēnešus. “Tur bija izklaide par pilnu programmu, baseini, animatori, izklaides vakari. Pirms ceļojuma šo viesnīcu biju redzējusi bildēs. Viens baseins likās kā glezna – nedomāju ko tādu ieraudzīt dzīvē. Taču tieši tā arī notika. Tas bija kaut kas fantastisks, ko bija uzprojektējusi īpašnieka sieva – baseins kalnā, kas vizuāli saplūst ar jūru, kaut patiesībā tā atradās simtiem metru attālumā,” teic latviete.Tieši pie tā abu bērni pa vakariem, kad klientu ir mazāk, rīko izklaižu vakarus ar mūziku, baseinu un kokteiļiem. Ieeja uz tādu vakaru ir astoņi eiro. Pārējās izmaksas ir atkarīgas no tā, ko apmeklētājs vēlas izbaudīt no ēdieniem un dzērieniem. Savukārt pārējā gada laikā itāļu ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību, audzē kivi un gatavo džemus.“Sapratu to, ka viņi paši apzinās – lielu naudu ar šo uzņēmējdarbības jomu nevar nopelnīt. Taču viņiem patīk tas, ko dara, un klienti to novērtē. Interesanti ir tas, ka cilvēki, kuri vienreiz uzturējušies viesnīcā, to izvēlas arī nākamajos gados. Tā ir stabilitāte,” piebilst projektu rakstītāja.No šiem itāļiem var mācīties ne tikai darbu darīt ar prieku, bet arī mieru. Itāļi apzinās, ka desmit minūtes neko nemainīs no viņu dzīves, un tā tas arī esot. Mums, latviešiem, tā nedaudz pietrūkst. Tomēr, ja vēlaties izbaudīt Itālijas dienvidus, drošāk ir braukt ar kādu kopā, jo ne pēc vienas, divām, trijām un pat ne piecām pavadītām dienām, Ingunai transporta kustība nebija izprotama. Ne katrs var saglabāt mieru, sēžot vilciena vagonā kopā ar uzmācīgiem tirgotājiem no Āfrikas. Piedevām vilciens mistisku iemeslu dēļ pēkšņi apstājās uz stundu. Neviens nezināja, ko iesākt, vienīgi tirgotāji šo laiku izmantoja, cenšoties pārdot preces. Ingunai šis brauciens vilcienā beidzās laimīgi, taču otrreiz diezin vai ko tādu vēlētos piedzīvot. Taču piedzīvojumiem viņa ir gatava un zināms, ka tie būs, jo pie jau uzrakstītajiem projektiem viņa nav apstājusies. Dažkārt, tāpat kā vilcienam Itālijā, nākas iepauzēt, bet jau pēc brīža doties tālāk. Kurp aizvedīs nākamais ceļš – vēl neviens nenojauš. Taču skaidrs ir tas, ka katrs notikums cilvēku tikai bagātina, redzētais – paver jaunas iespējas un salauž pašu cilvēku uzliktās robežas.
