Mediķi uzsver, ka nozarei budžets ik gadu samazinās, un tā ir taisnība. 2011. gadā no valsts budžeta medicīna saņēma 3,4, bet pagājušā gadā – tikai trīs procentus.Protams, ka nozares pakalpojumi nav kļuvuši lētāki. Budžeta samazinājums kļuvis par palielinājumu pacientu maksājumiem. Pieaugušas arī zāļu cenas. Iznākumā liela daļa cilvēku vairs neiet pie ārstiem, jo nevar samaksāt. Savukārt mediķi uztraucas, ka pieaug ielaistās saslimšanas.Nesen “Ziemeļlatvija” rīkoja aptauju, vai cilvēki atbalstītu paredzēto obligāto apdrošināšanu. Vairākums piekrita. Taču šīs atbildes bija, nezinot, cik apdrošināšana varētu maksāt. Ja zinātu, ka tās cena ir apmēram 500 vai 600 eiro gadā, tad, esmu pārliecināts, šis skaits saruktu. Daļa sabiedrības uzskata, ka medicīnā viss ir ļoti dārgi. Savukārt ārzemnieki domā, ka medicīniskie pakalpojumi te ir lētāki.Iznākumā mūsu ārsti aizbrauc uz ārzemēm, jo uzskata, ka Latvijā maz maksā, kaut viņu algu apskauž daudzi. Turklāt medicīna tāda nav vienīgā. Līdzīgas problēmas ir izglītībā un policijā, arī nodokļu sistēmā. Mūsu uzņēmēji gaužas par to lielumu, maksā algas aploksnēs, bet, salīdzinājumā ar Eiropu, nodokļi ir mazāki. Tādēļ būtiski ir nevis atrast ministru, kurš prot sadabūt naudu nozarei, bet gan pacelt visu kopējo algu līmeni sabiedrībā. Ja cilvēkiem tās būs labas, arī medicīna nešķitīs kā bubulis, kurš tikai iztukšo maku. Skaidrs, ka trīs mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām neatradīsies trakais, kurš piekritīs būt par veselības ministru, lai pēc tam tiktu apsaukāts uz ilgu laiku. Kamēr valsts nesapratīs, ka jāceļ viss kopumā, tikmēr būs tā, kā līdz šim.
