Zinu, ka tie, kam saulīte ir tuvāka un siltais laiks ir medusmaize, tūlīt sāks aurot – kāds tur rudens, ja pa īstam nav bijusi vasara. Es tam pilnībā piekrītu, bet jūs jau paši saprotat, ka laika rotācija patiesībā noris ļoti ātri. Tikko bija Līgo, kā laiks jau pamazām gatavoties Ziemassvētkiem. Tad atkal nojāņosim, un tā līdz saulrietam…
Vēršam skatienus uz jūru Tā jau laikam ir, ka tiem copmaņiem, kas dzīvo jūras tuvumā, tā lielā vanna ir vienkārši apnikusi un tiek meklētas iespējas, kur pacopēt sauszemes ūdeņos. Savukārt mēs, zemes vidienē, tā vien lūkojamies jūras virzienā, un tajā pašā laikā ļoti bieži nezinām, kas notiek pie kājām. Tā bija arī man, kad zvanīju vairākiem copes kolēģiem uz Kurzemi un jautāju, kas notiek jūrā. Par atbildi saņēmu īsu un izsmeļošu atbildi: nekas. Skatos pierakstos. Pagājušā gada 20. jūlijs: karsts laiks, jūrā var mierīgi peldēties, bet butes ķeras ļoti labi. Tātad, zinot to, ka jūras zivīm silts ūdens nu tā ne visai, ir skaidrs, ka jābrauc, un nav ko tur vietējos takuziņos klausīties, jo pats zinu, kā ir, dzīvojot pārsimts metru no Daugavas. Pie manām mājām brauc makšķernieki daudz un dikti, bet pats te neesmu bada pīcku iemetis ne reizi pēdējos 10 gados… Nu, tā viņš ir!
Laižam izlūkot Domāts darīts. Lai pasākums izvērstos tāds ģimeniskāks, sarīkojam trīs ģimeņu kopbraucienu uz Jūrkalnes pusi. Laiks ideāls, bet ne priekš copes. Jūra pavisam slābana un knapi sevi šūpo. Ūdens priekš peldēšanās – nu tāds, nu tāds. Var jau sevi piespiest, bet jautājums, vai vajag? No otras puses, vēsais ūdens dod cerības, ka zivs varētu atrasties itin tuvu krastam, jo makšķerēsim taču ar gruntsmakšķerēm. Pirmajā brīdī, raugoties un novērtējot copes vietu, ievēroju, ka jūrā metrus 300 no krasta peld melnas bojas. Tā īsti sākumā netieku gudrs, jo tīklus parasti apzīmē ar sarkanām bojām un karodziņiem. Pēc brīža gan pielec, kas tās par bojām, jo nezin kāpēc maina savu atrašanās vietu. Tie ir roņi – visu zvejnieku bieds un niknuma izpausmes kalngals. Ar cik sen pazīstamiem zvejniekiem neesmu runājis, visi lādas ne pa jokam – tīkli saplēsti, zivis pa pusei apgrauztas un vietās, kur jūrā ietek lašveidīgo zivju upes, šie aizsargājamie dzīvnieki siro ne pa jokam. Pēc būtības tā jau ir sērga, un ne maza, jo roņi, tāpat kā ūdri, plosa zivis ne tikai ēšanai, bet vienkārši aiz slepkavnieciskām tieksmēm. Agri vai vēlu pie šī jautājuma nāksies zinātniekiem atgriezties un ieviest korekcijas, jo zvejniekiem jūrā iešana ir tieši tāds pats darbs kā citiem savējie.
Kur roņi, tur zivis Kur roņi, tur zivis, un tas ir pirmais rādītājs, ja jūrā ieraugāt tumšu bumbiņu, kas ir ronis, kurš tajā brīdī ir izbāzis galvu no ūdens, lai notiesātu kārtējo laupījumu. Man mirklī viss skaidrs – tātad zivis ir krasta tuvumā un atliek vien sākt darboties. Līdzi paņemtas trīs gruntsmakšķeres. Speciāli izvēlos vietu, kur jau no citiem gadiem zinu, ka pie gultnes ir daudz akmeņu. Pirmā doma ir ļoti vienkārša.Pirmkārt, pēdējās nedēļās jūrā nav bijuši lieli viļņi, jo nelielais vējelis pārsvarā pūtis no krasta puses. Tātad zivis varētu atrasties aiz pirmā sēkļa un turēties vietās, kur ir akmens gultne, jo tieši šeit pārsvarā tiek pieskaloti mazie gliemežvāciņi ar vēl mazākiem radījumiem iekšpusē, kas ir plekšu galvenā barība.Otrkārt, Jūrkalnes pusē, atrodot akmeņu gultni, ir iespējams tikt pie izciliem akmens butes eksemplāriem. Treškārt, šajā posmā mājo arī zuši, un to manā kontā pa pāris desmit gadiem ir jau 14.
Metam tālu, ļoti tālu… Pirmo stundu noveltu izlūkošanai. Ar trim makšķerēm strādājot, iztaustu dziļumus un iespējas. Līdz pirmajam sēklim nenotiek pilnībā nekas, bet starp pirmo un otro ātri tieku pie pirmajām pāris butēm. Jo tuvāks metiens, jo retāka cope un mazāka izmēra zivs. Beigu beigās pārlieku divām makšķerēm citas spoles ar 0,28 milimetru pamatauklu, iekarinu pie āķu sistēmas ceturtā numura piramīdu un metu… tālu. Ilgi nav jāgaida, kad krastā ir jau lielāka izmēra bute un jūras grundulis. Te arī slēpās viss copes noslēpums. Šoreiz ne tā, kā tas notiks rudenī – zivs atradās tālu no krasta. Kopumā no pulksten 16 līdz aptuveni pusnaktij ir padsmit vidēja izmēra butes, padsmit jūras grunduļi un, kas mani mazliet pārsteidz, – divi izcili lucīšu eksemplāri, kuri sasniedz 35 centimetru garuma izmēru. Tas tiešām ir pārsteigums, jo šajā laikā un tik tuvu krastam nekad šo zivi nebiju izvilcis. Iespējams, ka tas ir sākums atkal kādām jaunām dīvainībām no jūras zivju puses.
Nakts klusums Visbiežāk tieši vasaras laikā labākais posms, kad butes ķeras, ir saistīts ar tumsas stundām. Ir pat pieredzētas tādas situācijas, ka nosēdi visu dienu un praktiski nenoķer neko, bet, iestājoties nakts melnumam, iznāk atstrādāt visu tumsas laiku ar slapju muguru. Patiesībā te daudzko nosaka tieši jūras vēju virziena apstākļi. Viss ir ļoti vienkārši – jo lielāks un spēcīgāks vējš pūtis no jūras puses, jo lielāka iespējamība, ka krasta tuvumā būs plekstes. Savukārt citas zivis kā vimbas, zuši, jūras grunduļi, mencas aiziet vairāk uz dziļumu. Pēc lielākiem vai mazākiem vējiem krasta tuvumā tiek piedzīti mazo zivju bari, un tiem līdzi nāk arī taimiņi. Tāpēc bieži vien tieši augusta mēnesis ir ļoti labs taimiņu copei.
Asari Saulkrastu pusē Nekāds jaunums tas, protams, nebūs, jo asari Saulkrastu pusē jūras līcī parādās katru vasaras nogali. Šogad tie ir atpeldējuši krietni agrāk kā parasti. Tūjas pusē copmaņi ir tikuši pie smukiem eksemplāriem, tāpēc iesaku negulēt, bet ķert mirkli.
Kas, kur, kadIestājoties siltajam laikam, atkal uz ēstuvēm devušies līņi, brekši, karpas, karūsas. Pa Daugavu vīri kvoko no rīta līdz vakaram. Arī brāļi lietuvieši ir klāt, un nu jau samiem vairs nav vieglu dienu. Tikpat vieglu dienu nav arī atpūtniekiem upes krastos, jo ir jāizvēlas, ko klausīties – vai likt mobilā tālruņa austiņas un ieklausīties mūzikā, vai arī pārtikt no nemitīgām kvoka skaņām. Taču tā nu viņš ir, jo, kamēr viens atpūšas, cits pilda pārtikas programmu.Lai jums ne asakas!
