100. turpinājums. Kas lai pasaka, cik ilgi būtu turpinājušās manas mokas, ja nebūtu atskanējis zvans uz kārtējo lekciju.
100. turpinājums
Kas lai pasaka, cik ilgi būtu turpinājušās manas mokas, ja nebūtu atskanējis zvans uz kārtējo lekciju. Īsts glābējzvans.
Lai cik neizmērojama bija mana kāre uz kritizēšanu un pasaules lāpīšanu, par literatūras kritiķi tomēr nevēlējos kļūt. Citos apstākļos varbūt es būtu domājis citādi, bet to gadu prasības bija tādas, ka kritiķis gribot negribot kļuva par radinieku cilvēkēdājam. Lai kādas muļķības gadījies dzīvē pastrādāt, nekad neesmu tīkojis kādu sagraut vai iznīcināt. Vienīgi atsēdināt un ierādīt katram viņam pienākošos vietu gan esmu vēlējies, tur neliegšos.
Lidija Dambrāne nebija apvainojusies par to, ka nepiekritu viņas ieteikumiem. Par to varēju pārliecināties visai drīz, kad viņa līdzdarbojās studentu sadales komisijā pa nākamajām darbavietām. Komisijas vadītājs bija izglītības ministra vietnieks Roberts Miķelsons, kurš savās rokās turēja rajonu nodaļu jauno kadru pieprasījumu lapas. Izvēle tolaik bija liela, kaut arī ne visi varēja cerēt uz darbu vidusskolās. Daudziem nācās samierināties ar darbu mazās lauku skoliņās, bet neba uz mūžīgiem laikiem bija jāiet šādā katorgā, kā nereti uzskatīja dzimuši pilsētnieki. Pēc divu vai triju gadu nokalpošanas valsts stipendija skaitījās atstrādāta, un tad ikviens pats varēja sev darbu nolūkot. Es personīgi zināju, ka man būs smagi jebkuros apstākļos, tāpēc biju samērā vienaldzīgs. Tomēr Dambrāne jau bija Miķelsonu par mani informējusi, un rezultātā tika piedāvāts pastrādāt par vakarskolas direktoru Valkā. Tika ņemts vērā arī tas, ka es itin labi piepratu krievu valodu, jo manā pārziņā tika nodotas arī grupas ar krievu jauniešiem. Tajā brīdī tas bija optimāls variants, kas atbilda manām spējām. Tie bija gadi, kad vēl ļoti trūka kadru ar akadēmisku izglītību, arī vīriešu skolās kļuva aizvien mazāk, un tajā situācijā lielā puse puišu, kas beidza mūsu institūtu, uzreiz tika rekomendēti par skolu direktoriem.
Vēl mūsu kursu beidza Egīls, cilvēks ar labu atmiņu un visnotaļ sekmīgs teorētiskajos priekšmetos, bet savu rakstura savādību dēļ absolūti nebija piemērots darbam ar bērniem. No sadales komisijas locekļiem vienīgi Dambrāne zināja patiesību, tāpēc nebiju pārsteigts, kad viņa iznāca pie mums, pasauca mani nedaudz sānis un vaicāja, kāds būtu mans ieteikums Egīla sakarā. Šausmīgi grūti ir lemt cilvēka likteni, bet es varēju ieteikt tikai to, lai viņu mēģina iekārtot kaut kur kādā bibliotēkā. Dambrāne tam piekrita, tūdaļ tika noskaidrotas Kultūras ministrijas vajadzības, un, mums visiem tā likās, bija atrasts pats saprātīgākais risinājums. Diemžēl Egīlam arī šis darbs nepaveicās, bet tas būtu cits stāsts. Es tikai gribēju ilustrēt, ka Lidija Dambrāne tomēr daudzos gadījumos prata būt gan iejūtīga, gan cilvēcīga.
Turpmāk vēl.
