Valkas pamatskolas direktores vietnieci mācību darbā Inesi Varesu kolēģi pazīst kā skolotāju, kura strādā ar lielu atbildības izjūtu.
Valkas pamatskolas direktores vietnieci mācību darbā Inesi Varesu kolēģi pazīst kā skolotāju, kura strādā ar lielu atbildības izjūtu. Viņa kopā ar citiem skolotājiem ik gadu īsteno jaunus projektus izglītības darba uzlabošanā. Par īpašiem sasniegumiem un ieguldījumu Valkas rajona attīstībā I. Varesa ir apbalvota ar Valkas rajona padomes Atzinības rakstu.
Apbalvojumu skolotāja saņems 18. Novembra svinīgajā pasākumā Valkas kultūras namā. I. Varesa atzīstas, ka ziņa par apbalvojumu viņai bijusi negaidīta. “Esmu priecīgi pārsteigta. Motivējumā gan rakstīts, ka Atzinības raksts piešķirts par īpašiem sasniegumiem, bet es uzskatu, ka daru to, kas man jādara. Īsi sakot — vienkārši strādāju,” saka I. Varesa.
Darba piedāvājums atved uz Valku
I. Varesa Valkā ieradās pirms 13 gadiem. Viņa ir dzimusi Balvu rajonā. “Pēc vidusskolas iestājos Daugavpils universitātē. Augstskolā apguvu kultūras vēstures un latviešu valodas un literatūras specialitāti. Šos mācību priekšmetus tagad mācu bērniem. Pēc universitātes beigšanas uzzināju, ka Valkas 2. vidusskolā vajadzīga skolotāja. Atbraucu uz pārrunām ar direktori un nu šajā mācību iestādē strādāju jau 13 gadus,” stāsta I. Varesa.
Sākumā skolotāja pamatskolā mazākumtautību jauniešiem mācīja latviešu valodu, bet toreizējās 2. vidusskolas audzēkņiem pasniedza kultūras vēsturi. “Drīz vien daudz ko vajadzēja apgūt no jauna, jo izglītības jomā sākās lielas pārmaiņas, mainījās pasniegšanas metodes, vajadzēja izmantot jaunus uzskates līdzekļus. Ar visu izdevās sekmīgi tikt galā,” apliecina I. Varesa.
Ar skolēniem jāvienojas
Pedagoģija ir joma, kas mēdz aicināt jau skolas gados. Tā nav profesija, par kuras apgūšanu izšķiras mirklī pēc vidusskolas beigšanas, lai tikai varētu iestāties kādā augstskolā. Ja arī daži tā izdara, viņi par skolotājiem ilgi nestrādā. I. Varesa pedagoģiju par nākamo profesiju bija izvēlējusies jau vidusskolas solā. “Iespējams, tā bija arī mūsu audzinātājas ietekme. Viņa mācīja latviešu valodu un literatūru un mūsu acīs bija ļoti laba skolotāja. Turklāt tā bija sagadījies, ka mūsu klasē daudzi labi mācījās. Audzinātāja mūs mudināja piedalīties dažādos pasākumos, nu un acīmredzot viņas paraugs man palīdzēja izšķirties studēt pedagoģiju. Tagad tāds interesants laiks. Ja šodien man vajadzētu domāt, par ko kļūt, es nezinu, vai izvēlētos pedagoģes darbu. Mans skolas laiks no tagadējā atšķiras. Mūsu laikā skolotāja vārdam bija liela nozīme, un to mēs ievērojām. Vēl tagad daudz ko no audzinātājas teiktā atceros kā labu padomu. Protams, nekas nestāv uz vietas, viss mainās. Tagad ir citas attiecības, bet domāju, ka mana uzkrātā pieredze ir ļāvusi veiksmīgi pielāgoties visām pārmaiņām,” saka I. Varesa.
Viņa atzīst, ka tagad varbūt ir grūtāk būt skolotājam, bet arī interesantāk. “Man ir nācies strādāt ar dažāda rakstura skolēniem. Katram pedagogam ir sava metodika un paņēmieni, kā uzturēt kontaktus ar bērniem un likt viņiem mācīties, nepieļaujot kontroles zudumu klasē. Daudz kas atkarīgs arī no mācāmā priekšmeta. Es, iepazīstoties ar jaunu klasi, cenšos ar bērniem uzreiz par mūsu kopējo darbu vienoties, lai būtu skaidri noteikumi, ko darīsim stundās. Norunājam, kad attīstīsim rakstīšanas, kad lasīšanas prasmi, kā arī vienojamies, uz kādām lapām un kad rakstīsim pārbaudes darbu. Bērniem jau ir skaidri zināms, ka pēc noteiktas tēmas pabeigšanas par to būs lielais kontroldarbs. Es norādu, uz kādiem jautājumiem tajā būs jāatbild, un par to informēju arī vecākus. Visur jābūt skaidrībai, tad arī iespējams normāls mācību darbs. Protams, ne vienmēr ar visiem skolēniem var vienoties. Gandrīz katrā klasē ir arī pa audzēknim, ar kuru papildus jāstrādā individuāli, bet tāda jau ir mūsu ikdiena,” secina skolotāja.
Jābūt psiholoģiski elastīgai
Lai skolotājs kļūtu par autoritāti, viņam jābūt psiholoģiski elastīgam un vienmēr pret audzēkņiem jāizvēlas pareizākā nostāja. Tā ir audzināšana, kas pedagoģijā ir viens no grūtākajiem darbiem. “Pēc manām domām, skolotājs nedrīkst būt visu laiku bargs vai arī tāds, kurš nemitīgi bārsta asprātības. Protams, ja pedagogs, lai mainītu kāda skolēna izturēšanos, negaidīti pasaka kaut ko asprātīgu, tas iedarbojas kā pārsteigums un liek bērnam savaldīties. Tomēr audzināšanā neko daudz nevar panākt tikai ar kliegšanu vai arī vienīgi ar jokiem un asprātībām. Pirms aizrādījuma izteikšanas svarīgi zināt, kāds ir pats skolēns un kādi viņam mājās apstākļi. Tam bērnam, kuram mājās viss kārtībā, var pateikt, ka laikam vajadzēs meklēt viņa mammu, lai viņa atnes aizmirsto burtnīcu. Taču ir bērni, kuriem mamma atrodas Īrijā, un tad jāsaprot, ka viņi šo to var aizmirst, jo pārdzīvo mammas prombūtni un vienu dienu dzīvo pie vecmāmiņas, otru — pie tēta. Jāpiebilst gan, ka skolotājam ir grūti visu zināt par visiem. Ja klasē ir apmēram 30 skolēnu, tas vienkārši nav iespējams. Tad noder sadarbība ar kolēģiem. Man ir ļoti laba sadarbība ar klašu audzinātājiem, jo viņi vislabāk pazīst savas klases audzēkņus. Kopīgi varam atrisināt daudzus jautājumus. Es vienmēr esmu uzsvērusi komandas darba nozīmi un domāju, ka mūsu skolā tas ir labi organizēts. Bez kolēģu palīdzības es neko daudz nevarētu izdarīt,” skaidro I. Varesa.
Morāles lasīšana jāaizmirst
Direktores vietniece mācību darbā atzīst, ka pašreiz jaunatnes audzināšana un mācīšana nav viegla, jo pats laiks ir sarežģīts. “Skolēnu vidū ir jūtama noslāņošanās. Viena daļa ir apņēmusies mācīties un savus mērķus sasniegt ar labu izglītību, citi ir nosprieduši, ka pēc skolas beigšanas brauks pie vecākiem uz Īriju, vēl daži man skaidri pasaka, ka viņi strādās pie kāda no vecākiem, bet tur daudz ko no skolā mācītā nevajadzēšot. Labi, ka vairāki devītklasnieki sākuši saprast — mācību gada beigās viņi nedrīkst būt nesekmīgi vairāk nekā trijos mācību priekšmetos — un cenšas, lai skolu pabeigtu. Tagad ir tāda situācija, ka jaunieši paļaujas vienīgi uz saviem lēmumiem, kas ne vienmēr ir tie pareizākie, tādēļ grūti viņiem ieteikt citu ceļu. Tā sakot, ja reiz esmu nolēmis darīt tā, tad varat man neko vairāk nestāstīt. Moralizēšana tādos gadījumos neder. Es jaunietim parasti piekrītu — dari, kā esi iecerējis, tikai atceries, ka demokrātijas būtība ir netraucēt citus, turklāt tā garantē ne tikai tiesības, bet uzliek arī pienākumus. Lai pusaudžiem liktu padomāt, es minu piemērus no viņu pašu izraudzīto elku — populāru mūziķu un aktieru — dzīves, pastāstot, ko dažiem no viņiem nācies piedzīvot un kādas grūtības pārvarēt, lai kļūtu slaveni. Tas iedarbojas. Skolēni uzmanīgi ieklausās un sāk domāt,” stāsta I. Varesa.
Caur elektroniku līdz tautasdziesmai
Skolotāja savā darbā pastāvīgi pārbauda un vērtē, ko jaunieši uzskata par vērtībām un vai viņu dzīve elektronikas laikmetā nav pārlieku attālinājusies no mākslas un literatūras pamatvērtībām. Kādreiz, kad nebija datoru, jaunieši lasīja dzeju, aizrāvās ar literatūru. Kā ir tagad?
“9. klasē mēs iztirzājam tēmu par pasaulēm un pilsētām. Uzdevu bērniem rakstīt pārdomu rakstu “Mana pasaule”. Pozitīvi vērtēju to, ka liela daļa par galveno savā pasaulē uzskata ģimeni. Tomēr vairāki apgalvoja, ka šī vērtība nav vienīgā. Daži audzēkņi atzinās, ka viņiem ir ielas dzīve, par kuru vecāki nemaz nezina, liela nozīme ir piešķirta interneta portālam www.draugiem.lv, savukārt daži uzsvēra, ka viņu pasaulē vieta ir vai nu tikai datoriem vai sportam. Nebija gan neviena, kurš minētu, ka viņa dzīvē eksistē tikai izklaidēšanās. Literatūras lomu daudzi nepiemin. Raksturīgi tas, ka tie bērni, kuri mīl grāmatas un daudz lasa, vienaudžu kolektīvā jūtas diezgan vientuļi un nereti noslēdzas sevī, jo datormīļi un tie, kuriem nav tik plašs redzesloks, šķiet, viņus īsti nesaprot. Ko tādā situācijā darīt? Es neko nenoliedzu, bet pastāvīgi bērniem uzsveru, ka viss ir labs normas robežās. Analizējot aizraušanos ar elektronisko informāciju, es atzīstu, ka dators ir izcils zinātnes sasniegums, bet neaizmirstu arī norādīt, kādas sekas, piemēram, datoratkarība, var rasties no pārmērīgas aizraušanās ar šo ierīci. Atgādinu arī par dažu informāciju saturu un izteikšanās stilu, kas ne vienmēr atbilst inteliģenta cilvēka valodai. Skaidroju bērniem, ka dators jāmācās pareizi lietot, lai no piedāvātās informācijas viņi kļūtu gudrāki. Patiesība par zelta vidusceļu ir aktuāla arī mūsdienās. Galējības neder nekur. Uz šāda fona jāmaina arī taktika jauniešu uzmanības pievēršanai mūsu literatūras pamatvērtībām. Pēc manām domām, nav īpaši gudri uzreiz sākt mācīt par tautas dziesmu vai kāda klasiķa darbu nozīmi kultūrā. Es daru tā. Vispirms ar bērniem iepazīstam mūsdienu dzejnieku tā saucamos neparastos dzejoļus, kuros nav ne lielo burtu, ne pieturzīmju. Pastāstu jauniešiem, ka dzejas autori ir tikai nedaudz vecāki par viņiem, bet šo autoru darbus jau publicē un iekļauj internetā. Pēc tam it kā neviļus salīdzinu, kā šīs tēmas risina klasiķi un kā tās apskatītas tautas dziesmās. Pēc manām domām, tā jauniešus var vairāk ieinteresēt kultūras vērtību apzināšanā,” apliecina I. Varesa.
Viņa pozitīvi vērtē literatūras mācību programmu, kas pusaudžiem liek vairāk domāt un salīdzināt dažādu autoru darbus. “Tagad nav vairs kā manos skolas gados — ja Rainis, tad mācāmies Raini, ja Aspazija, tad pētām viņas dzeju. Šobrīd ir viena tēma, par kuras iztirzājumu programma piedāvā vairāku autoru darbus. Šādā situācijā ļoti noder standartos paredzētā metodika. Es lielu uzmanību pievēršu prasmju attīstībai. Ja jaunietis pratīs izanalizēt nelielu rakstnieka darba fragmentu, viņš, iespējams, ieinteresēsies par visu šā autora daiļradi,” saka I. Varesa. Lai sasniegtu savu mērķi, skolotāja parasti izvēlas fragmentu ar visspraigāko darbību, kurā nav skaidrs, kā visi notikumi beigsies. To uzzināt ir skolēna uzdevums.
***
Skolotāja sava darba augļus redz audzēkņu sekmēs un viņu tālākajos sasniegumos. “Manu skolēnu veiksmes ir mans gandarījums. Šogad no 23 devītklasniekiem mana mācību priekšmeta centralizētajā eksāmenā divi ieguva augstāko — A līmeņa — novērtējumu, viena meitene eksāmenu nokārtoja B līmenī, un nevienam nebija neapmierinošs novērtējums. Vairāki mani audzēkņi ir veiksmīgi iestājušies augstskolās. Bērnu panākumi man dod spēku strādāt,” saka I. Varesa.
