Presē pāris nelielas informācijas, vēl mazliet pa televīziju ziņots – tā Latvijā gandrīz nemanot aizritēja XIV latviešu Dziesmu svētki Kanādas pilsētā Hamiltonā, kur satikās mūsu tautieši no visas pasaules.Šajos svētkos bija arī trīs cilvēki no Valkas – Raimonds Reinholds, Mārīte Magone un Zigurds Sviķis, pie tam ne tikai kā skatītāji un līdzjutēji, bet galvenokārt kā dziedātāji.
Viss sākās gandrīz nejaušiM. Magone stāsta, ka viss notika gandrīz nejauši. “Tas viss sākās Ugunsdzēsības jaunā depo būvniecības atklāšanas svētkos, kur dziedāja Valkas “Nāburgi”. Pēc uzstāšanās pie mums pienāca novada deputāts un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Valkas nodaļas vadītājs Agris Simulis un atzinīgi izteicās par dziedāšanu. Pēc piecām dienām viņš zvanīja un pavaicāja, vai negribu braukt uz Dziesmu svētkiem Hamiltonā. Viņš bija saticis Rīgā savu kolēģi no Limbažiem, kurš savā pusē arī darbojas “Nāburgiem” līdzīgā grupā un kuram vajadzēja doties uz Kanādu, taču dažādu apsvērumu dēļ viņš netika un prasīja Simulim, vai viņš nezinot kādu, kas varētu dziedāt, muzicēt un arī pats segt visus izdevumus. Pēc tam grupā atbrīvojās vēl vietas, jo daži bija saslimuši, un es uzrunāju savu vīru, kā arī mūsu kora dalībnieku Zigurdu Sviķi, kurš jau reiz kopā ar vīru kori “Tēvzeme” bija bijis Amerikā uz šādiem svētkiem. Tā arī trijatā devāmies ceļā kopā ar Alojas un Limbažu puses Tautas mūzikas ansambļiem “Māriņa” un “Kokle”. Abiem ir viena vadītāja – Anita Viziņa-Nīlsena. Mēs pieteicāmies piedalīties arī kopkorī,” stāsta M. Magone.Visas kopkora dziesmas bija atrodamas Kanādas Dziesmu svētku mājas lapā, kur patstāvīgi varēja apgūt balss partiju. Ansambļa programmas mēģinājumi notika Alojā.
Valcēniešus pazīst arī Kanādā“No Alojas ar pašvaldības gādību mūs aizveda uz lidostu. Ceļš tāls, lidmašīna komfortabla, serviss lielisks. Interesantākais, ka katram pasažierim priekšā mazs televizora ekrāniņš, kurā varēja vērot lidojuma gaitu, skatīties filmas vai nodarboties ar citām izklaidēm. Lidojām astoņas ar pusi stundas līdz Ņujorkai. Tur mūs sagaidīja autobuss, lai mēs varētu nokļūt tālāk līdz Kanādas pilsētai Hamiltonai. Braucām vēl astoņas stundas. Varējām arī lidot, bet autobusu izvēlējāmies, lai redzētu apkārtni”, tā M. Magone. Svētkos no Latvijas pavisam bija atbraukuši 300 dalībnieki, arī kultūras ministre Dace Melbārde. ”Koriem skates nebija, vien trīs mēģinājumi un pēc tam kopkora koncerts. Toties vērtēja dejotājus un deju horeogrāfus. Arī no mūspuses daži izpelnījās atzinību. Ļoti labi komisija novērtēja valcēnietes Silgas Strazdiņas, kura dejo TDA “Pērle”, un bijušā “Ieviņas” dejotāja no Smiltenes Mareka Nēgela veidotās horeogrāfijas. Viņš jau desmit gadus dzīvo Kanādā,” saka R. Reinholds. M. Magonei tomēr šķitis, ka no Latvijas atbraukušie dejotāji izskatījušies labāk nekā ārzemju latvieši. “Kanādā par latviešu centru ir kļuvusi Sidrabene. Tas ir paliels centrs, kas pieder kādai baznīcai. Tur mūs ļoti labi uzņēma. Bija ļoti sirsnīga sagaidīšana, koncerti, bet vakars noslēdzās ar uguņošanu. Turklāt arī man bija pārsteigums – pienāca kāda jauna sieviete, kā vēlāk uzzināju, smilteniete Inese Pogule, un vaicāja, vai esmu Mārīte Magone. Atbildēju, ka jā. Arī viņa jau vairākus gadus dzīvo Kanādā un, kā redzēju, bija jau pietiekami labi iejutusies. Dziesmu svētkos viņa pieteica mazāku koru uzstāšanos un pati arī dziedāja Toronto latviešu korī. Mums – trim valcēniešiem – bija piešķirtas dalībnieka kartes ar nosaukumu “Valka. Dziesmu rota”. Svētku atmosfēra bija sirsnīga, daudzi izteica atzinību gan par to, ka esam atbraukuši, gan arī par redzēto un dzirdēto tā saucamajos “jumta koncertos”, kuri notika centrālajā informācijas centra viesnīcā “Šeratons”. Šajos koncertos dziedājām tautas dziesmas un citas populāras latviešu dziesmas, spēlēja kokles, cītara, trompete. Mums bija piecas uzstāšanās reizes. Mēs ar Raimondu divatā vadījām šos koncertus, tādā kārtā droši vien mūs vairāk ievēroja, jo pat uz ielas nāca klāt un teica paldies. Atvedām arī sveicienus Intai Laganovskai un Ventam Armandam Krauklim,” stāsta Mārīte. Šie dziesmu svētki daudziem ir satikšanās reize. Redzot, kā visi atceras kopā trimdā pavadītos gadus, sākot no bērnības, cik sirsnīgi un jauki viss notiek, tas bijis neaprakstāmi. Citus vārdus šai tikšanās reizei zem dziesmu karoga viņai grūti rast.
Pie Niagāras ūdenskrituma tāpat kā ValkāMārīte un Raimonds nožēlo, ka neizdevās satikt abiem labi pazīstamo mūziķi Edmundu Medni, kurš kādreiz spēlēja Valkas “Bumerangā”, bet tagad grupā “Adam Zahl” no Čikāgas. Grupa spēlēja vienā atpūtas vakarā, bet tās līderis Ēriks Kīns paziņoja, ka šoreiz Edmunds nav varējis atbraukt. Viņa atminas, ka mazliet baidījusies, vai svētkos nebūs pārlieku daudz sentimenta, taču nekā tamlīdzīga. “Varbūt tā tas bija nedaudz sākumā, bet vēlāk no tā neko nejutām. Bija ļoti jaukas satikšanās, par politiku neko daudz nerunājām, jo turienes latvieši tāpat pietiekami labi zina, kas pie mums notiek,” saka M. Magone. “Pārsteidzoši bija redzēt, ka deju lieluzvedumā dejas notiek pie “dzīvā” pavadījuma. To nodrošināja grupa „Folkvakars” no Latvijas Kristīnes Kārklas-Puriņas vadībā. Kopā ar dažiem koriem arī mēs dziedājām deju pavadījumu dziesmas,” piebilst Raimonds. “Vienā no brīvajām dienām aizbraucām uz 70 kilometru attālo Niagāras ūdenskritumu. Tur ir ļoti interesanti. “Vienā ūdenskrituma pusē ir Kanāda, bet otrā – Amerika. Nu tieši tāpat kā pie mums Valkā,” nobeidz M. Magone. Braucot ar kuģīti zem ūdenskrituma, pasažieriem tika izsniegti lietusmēteļi – kanādiešu pusē sarkani, bet amerikāņiem zili. Bija interesanti vērot, kā pa vienu krastu virzās sarkani, bet pa otru – zili cilvēciņi. Un kur vēl pastāvīgās krāsainās varavīksnes ūdenssienas atblāzmā! Toronto lielākais piedzīvojums bija pacelšanās televīzijas tornī – augstākajā pasaulē.Savukārt Raimondam vislabāk no atpūtas pasākumiem atmiņā palicis “Lauvas Safari” apmeklējums. “Tas ir liels zooloģiskais dārzs, tikai bez būriem, bez ierobežotiem laukumiem. Apmeklētājiem jāsēž mašīnā, apbraucot plašo teritoriju un jāvēro, kā dzīvnieki pastaigājas un uzvedas brīvā dabā,” skaidro Mārīte.
Dzīve Amerikā ir dārgaPēc Dziesmu svētkiem valcēnieši devās atpakaļ uz Ņujorku, kur pavadīja divas dienas, dzīvoja viesnīcā Manhetenā, staigāja pa Brodveju, Bruklinas tiltu, vēroja lielos debesskrāpjus, Brīvības statuju. Abus ļoti saviļņoja bijušo Dvīņu torņu vieta. To vietā tagad ir divas lielas, melnas marmora bedres, pa kuru sienām uz leju tek ūdens, kas simbolizē asaras, bet uz granīta plāksnēm ir visu bojāgājušo vārdi un uzvārdi.“Satikāmies arī ar mūsu draudzeni Laimu Veidi, ar kuru esam pazīstami kādus 25 gadus, kopš viņa viesojās Valkā ar Ņujorkas latviešu teātra izrādi „Omartija kundze”. Viņa uzskata, ka pēdējā laikā Amerikā daudzas lietas mainās uz sliktāko pusi, ka pēdējos gados ļoti daudz iebraucēju, kas pazemina jau tā zemo kultūru,” saka Mārīte. Dzīve šajā kontinentā liekas ļoti iekārojama, bet tai ir arī otra puse. Pakalpojumi ir ļoti dārgi. Piemēram, lētāk iznāk atbraukt uz Latviju un zobus salabot šeit, nekā to darīt Amerikā. Tai pat laikā iepirkties esot izdevīgi. Valcēniešiem neiznāca laika un iespēju to novērtēt.Bija vērts aizbraukt, redzēt un sajust, kā tiek kopta un saglabāta latvietība viņpus okeānam. Kopā piedalīties kultūras norisēs un noglabāt sirdī šīs pozitīvās emocijas. Pašiem liekas neticami, ka viņi tur bija un sapnis no nejaušības pārtapa īstenībā.
