Pieņemts, ka dāmām nejautā gadu skaitu, tāpēc valcēniete Inese Gaile koķeti noklusē vecumu un atzīst, ka jūtas labi un plāno savā dzīvē paveikt vēl daudz labu lietu.
Pieņemts, ka dāmām nejautā gadu skaitu, tāpēc valcēniete Inese Gaile koķeti noklusē vecumu un atzīst, ka jūtas labi un plāno savā dzīvē paveikt vēl daudz labu lietu.
Sestdien Inese kopā ar ģimeni un draugiem svinēs nozīmīgu dzīves jubileju. To viņa atzīmēs arī savā pirmajā un vienīgajā darbavietā — Valkas pirmsskolas izglītības iestādē “Pasaciņa”. Inese ar bērniem strādā jau 24 gadus. Audzinātāja ir sava bērnudārza patriote un uzskata, ka tas ir vislabākais, vismājīgākais un vismīļākais. Nesen Inese kopā ar kolēģēm apmeklēja kādu Tallinas pirmsskolas izglītības iestādi. Bērnudārzā bija veikts eiroremonts, logi — bez aizkariem, uz galdiem nav bijušas vāzes ar ziediem. Inese kopā ar savas grupas “Mazie prātnieki” kolēģēm Sintiju Podnieci un Koru Bogdanovu rūpējas, lai ikdienā bērni justos labi, tāpēc grupiņā vienmēr ir ziedi un arī daudz telpaugu. Pašlaik audzinātājas veido jaunu grupas telpu noformējumu. Tas prasa ne vien laiku, bet arī radošo izdomu. Inese atzīst, ka mūsdienās audzinātāju darbs ir atvieglots, jo veikalos var iegādāties daudz izglītojošu un interesantu spēļu un rotaļlietu. Inese atceras, ka padomju gados audzinātājas, piepalīdzot ģimenes locekļiem, daudz uzskates materiālu gatavoja pašas. Arī tagad viņas nav radoši slinkas un iepriecina bērnus ar pašgatavotām rotaļļietām.
Sākot strādāt ar bērniem, Inese pārdzīvojusi, kā, būdama jauna meitene, varēs kontaktēties ar vecākiem. Dzīvē viss izrādījies daudz vienkāršāk, nekā sākumā šķitis. Inese ir no tām pedagoģēm, kas nepatīkamas lietas atrisina ar pašu bērnu, neiejaucot vecākus. Viņa uzskata, ka nevienam nepatīk dzirdēt sliktu par savu atvasi. Gadījumā, ja radies konflikts, Inese nepazemo un neaizvaino bērnu, bet mēģina nepatīkamo situāciju atrisināt ar labu vārdu un samīļošanos. Inesei patīk, ka četrgadniekiem vēl ir vēlme ierāpties audzinātājai klēpī un samīļoties. Ir gadījies, ka kāds Inesei dusmās ir pateicis: “Aizveries!” Audzinātāja daudz nepārdzīvo — acīmredzot bērnam tajā brīdī tā vajadzēja rīkoties. Inese novērojusi, ka mūsdienās bērni ir atraktīvi, drosmīgi un sabiedriski. Agrākos laikos viņi jutuši lielāku pietāti pret pieaugušajiem, bet tagad savus pedagogus uzskata vairāk par sabiedrotajiem un draugiem. Ja pieaugušais pieņem šo spēli, strādāt ir viegli un interesanti. Par saviem audzēkņiem Inese teic, ka viņi ir paši mīļākie, gudrākie un smukākie bērni.
No darba brīvajā laikā Inese aizrautīgi lasa. Viņa nevarot mierīgi dzīvot, ja nav izlasīti žurnāli “Ieva” un “Santa”. Gandrīz katru nedēļas nogali Inese kopā ar vīru Aivaru un dēliem brauc uz Rīgu apciemot radiniekus vai vienkārši pastaigāties. Tas Inesei esot nepieciešams. Viņa sapņo, ka pēc kādiem gadiem izdosies kopā ar vīru aizbraukt ceļojumā. Sapnis esot redzēt Parīzi. Cilvēkam, dzīvojot gaiši un ar smaidu uz lūpām, sapņi parasti piepildās!
