Neatceros, kā tieši iepazināmies, taču man ir neizsakāms prieks, ka manu cilvēku lokā ir Smiltenes tehnikuma skolotāja Inguna Avota. Viņa viennozīmīgi ir pierādījums tam, ka pat šķietami neiespējamais kļūst iespējams, ja vien cilvēks to ļoti vēlas. Stāsts ir par projektiem, kurus Inguna raksta, lai audzēkņiem būtu iespēja praktizēties ne vien vietējos uzņēmumos un saimniecībās, bet arī ārvalstu. Nav noslēpums, ka Latvijā vairums vietās par praksi jauniešiem nemaksā, ārzemēs – gluži pretēji. Visbiežāk aviobiļeti nosedz projekts, vietu dzīvošanai sarūpē uzņēmums, kurš arī samaksā par darbu. Varbūt tas nav tik daudz kā pastāvīgajiem darbiniekiem, taču pietiekami. Nemaz nerunājot par iespēju iepazīt citas zemes kultūru, paražas un cilvēkus un, protams, iespēju profesionāli pilnveidoties, strādājot, piemēram, piecu zvaigžņu viesnīcā. Esmu intervējusi ne vienu vien jaunieti pēc atgriešanās atpakaļ Latvijā, un visi kā viens saka lielu paldies skolotājai Ingunai par šādu iespēju. Ir gadījumi, kad jaunieši patiešām tur paliek pastāvīgā darbā. Piemēram, divas jaunietes jau labu laiciņu atrodas Kanāriju salās un, no malas raugoties, šķiet, – viņas dzīvo paradīzē zemes virsū. Laimīgas un ar dzīvi apmierinātas. Viena no viņām sociālajos tīklos par sevi ierakstījusi – manas acis ir pasaules karte. Un tas, visticamāk, nebūtu iespējams, ja Inguna nerakstītu projektus. Atceros, ka viņa savulaik neprata angļu valodu un tagad smejas, lasot savas pirmās vēstules sadarbības partneriem. Taču valodu apguva pašmācības ceļā. Par viņu pasmīkņā, viņu aprunā un droši vien arī apskauž citi, taču viņas ticība, redzot nemaz tik vieglā darba augļus, ir lielāka par apkārtējo skepsi. Noticiet arī jūs sev, un tad tik piedzīvosiet brīnumus!
