Smiltenes tehnikums ir viena no nedaudzajām izglītības iestādēm, kurā gadu no gada audzēkņiem rod iespēju stažēties ārvalstīs. Nedēļas, citiem mēneši, kas pavadīti mācību praksē Kanāriju salās Spānijā, Maltā, Grieķijā, Dānijā vai kādā citā valstī, dod neaptveramu pieredzi, paplašina redzējumu un dažam šis brauciens izrādās pagrieziena punkts dzīvē.
Pirmo reizi līdzvērtīgas profesionālās pilnveides iespējas ārpus Latvijas robežām radās pašiem Smiltenes tehnikuma pedagogiem. Viesnīcu un restorānu programmu nodaļas vadītāja Inguna Avota tehnikumā ir tā, kura pie pirmā uzrakstītā projekta neapstājās un pat nedomā to darīt, jo apzinās ieguvumus. “Sākumā rakstījām projektu 16 skolotājiem, taču patlaban apstiprināja četrus. Cerēsim par pozitīvu iznākumu arī pārējiem,” stāsta I. Avota, atgriezusies no septiņu dienu ilgās profesionālās pilnveides Itālijas austrumos. Par projektu rakstītājas piedzīvojumu viesnīcu un restorānu biznesa pasaulē, apnicīgajām ķirzakām, uzbāzīgajiem marokāņu tirgotājiem varēs lasīt kādā no nākamajiem “Ziemeļlatvijas” numuriem, taču šoreiz stāsts aizved uz Vidusjūrā esošo salu valsti Maltu. Uz turieni iepazīt veterinārmedicīnas jomu devās Smiltenes tehnikuma farmakoloģijas, epizootoloģijas, iekšķīgo nelipīgo slimību skolotāja Biruta Birkenšteina.
Pret dzīvniekiem kā pret cilvēkiemMaltā Biruta stažējās San Frangisko veterinārajā klīnikā, kurā jau iepriekš vairāki viņas audzēkņi pabija praksē. Nokļūstot klīnikā, skolotāju uzreiz pielika pie darba, noturot viņu par studenti, kura ieradusies praksē. Pārpratums ātri vien noskaidrots.Lai arī tās bija tikai dažas dienas, ko skolotāja pavadīja klīnikā, asistējot ārstam, redzēts un piedzīvots daudz. San Frangisko klīnika ir viena no labākajām Maltā, un to apmaksā valsts. Tās darba laiks ir divdesmit četras stundas diennaktī. Pret katru ievesto dzīvnieku, neatkarīgi no tā, vai četrkājainais draugs ir bezpajumtnieks vai ģimenes mīlulis, izturas ļoti labi. Iespējams, tieši tādēļ uzņemšanā rindā visu laiku gaida vismaz četri dzīvnieki. Ja cilvēks uz ielas ierauga slimu kaķi, suni vai jebkuru citu dzīvnieku vai putnu, informē par to dzīvnieku veselības aģentūru. Pēc brīža piebrauc automašīna, kas atgādina miniatūru ātrās palīdzības mašīnu, un paņem sasirgušo vai satraumēto dzīvnieciņu un nogādā klīnikā. Jau tajā brīdī tiek dokumentēts, no kuras mājas, pagalma vai krūmiem pacients paņemts. “Ļoti gribēju redzēt, kā notiek darbs klīnikā. Ieveda kaķu māmiņu ar viņas pieciem bērniņiem. Izrādās, ka klīnikā pilnīgi viss ir datorizēts. Nolasot čipu, tapa zināms, ka kaķene klīnikā atradās arī pirms mēneša, dzemdējusi 4. jūnijā. Zināms bija arī par tās slimībām un kaķēnu veselības stāvokli. Ļoti nopietna bija pacientes apskate, kas ilga aptuveni 45 minūtes. Pēc tam ārsts izvērtēja, kādus medikamentus nepieciešams dot,” iespaidos dalās Biruta.Interesanti ir tas, ka no ielas paņemtos dzīvniekus pēc aprūpes aizved atpakaļ un palaiž brīvā vaļā. Klaiņojošu kaķu un suņu Maltā ir daudz, taču vietējie iedzīvotāji visdrīzāk to neuztver kā problēmu. Biruta novēroja, ka klaidoņi ir miermīlīgi, dzīvo savā nodabā, netraucē un garāmgājējam īpašu uzmanību nevelta. Klīnikā reizi pusgadā iepērk papildu aparatūru vai instrumentus. Smiltenes tehnikuma skolotājai demonstrēja nesen iegādātu dzīvnieku zobu labojamo aparātu, kas vienlaikus kalpo arī kā rentgens.
Latvieši numur 1 pasaulēTiklīdz kāds klīnikā uzzināja, ka Biruta ir no Latvijas, sāka slavēt latviešu praktikantus – Smiltenes tehnikuma audzēkņus – par ieinteresētību, pedantu un profesionālu darbu. Klīnikas vadītājs dakteris Zammits Trevors ir ļoti priecīgs un pateicīgs, ka viņa klīnikā strādājuši latvieši Maira, Edgars un Krista. “Ja vien kāds mūsu veterinārmedicīnas kursa audzēknis vai absolvents vēlas strādāt, viņam San Frangisko klīnikas durvis vienmēr būs atvērtas. Smiltenes tehnikuma audzēkņi viņiem esam esot patikuši vislabāk, kaut arī esot strādājuši dakteri un asistenti no citām valstīm. Kad dakteris to stāstīja, viņam acīs bija tāda sirsnība un dziļa pateicība. Man kā skolotājai tās bija spēcīgas emocijas, ko tādu dzirdēt par saviem audzēkņiem,” lepoties var Biruta.
Ciemos pie baložu audzētājaDaudz iespaidu skolotāja guva arī ārpus klīnikas sienām. Klīnikā savulaik praktiskās iemaņas pilnveidoja Birutas audzēkne Zane. Uzturoties Maltā, jauniete sadraudzējās ar vietējo puisi Kitu, kurš sporta baložu audzēšanā iesaistījies jau kopš bērnības. Pateicoties Zanei, skolotājai bija iespēja ciemoties pie šī baložu audzētāja. Izrādās, ka Maltā ne tikai audzē baložus, kuri piedalās sacensībās, bet to saimnieki aktīvi darbojas klubos. Kopumā valstī ir 45 šādi klubi un biedrības, kurā katrā ir ap 25 baložu audzētājiem. “Cik nopratu, Maltā ir vislielākais baložu turētāju apvienojums nekā visā pasaulē,” piebilst Biruta.Vēl skolotāja uzzināja, ka sākotnēji ar putnu audzēšanu nodarbojusies puiša ģimene. Tagad arī viņš pats audzē, pāro, ārstē un dresē vidēji trīssimt baložu, no kuriem puse ir strādājošie. “Mani ļoti interesēja, kā notiek nodarbības baložiem. Ja viņi netiek gatavoti sacensībām, katru dienu tiek izlaisti brīvībā uz desmit minūtēm. Putni riņķo ap māju un pēc noteiktā laika atgriežas atpakaļ. Bet, ja gatavojas sacensībām, tad lidošanas laiks ir 45 minūtes. Man bija jautājums, kā īsti tas viss notiek. Izrādās, virs mājas tiek izlikts melns maiss. Baloži no tā baidās un turpina riņķot. Kad pagājušas 45 minūtes, maisu noņem un baloži atgriežas mājās. Tad saimnieks visu pieraksta – kurš atlido pirmais, kurš nogurst, kurš atpaliek,” par sporta baložu audzēšanu un trenēšanu stāsta Biruta. Audzētājam esot viena baložu meitene, kura sacensībās pirmo vietu ir ieguvusi 45 reizes. Skolotāja atzīst, ka no puiša uzzinājusi daudz interesanta, un tajā pašā laikā dalījusies pieredzē par baložiem Latvijā. “Pieredze patiešām ir atšķirīga. Mēs Latvijā cīnāmies ar baložiem, jo tie var pārnēsāt infekcijas slimības, bet tur tos audzē un ved uz sacensībām. Sacensībās baložiem, piemēram, ir jālido no Sicīlijas uz Maltu. Uzvarēs tas, kurš ātrāk atlidos. Viņš man gan atzina, ka tas vairāk ir hobijs nevis bizness,” saka skolotāja.Atklājās interesanti fakti arī par citiem putniem. Maltā ļoti cīnās ar malumedniekiem, kuri “prieka” pēc šauj baltos stārķus. Bijis gadījums, kad atrasts nošauts melnais stārķis.
No putniem uz zemūdens pasauliBrīvais laiks no darba klīnikā skolotājai bija piesātināts. To arī viņa vēlējās – pēc iespējas vairāk apskatīt un iepazīt Maltu, tās cilvēkus, paražas un fantastisko dabu. Piecpadsmit minūšu gājienā no viesnīcas atrodas akvārijs, kas aizrauj ar zemūdens pasaules bagātību. Akvārijā Biruta satika jauku gidi, kura pēc izglītības ir bioloģijas skolotāja ar ļoti labām latviešu valodas uztveršanas spējām. Gide vēlējās zināt, kā latviski izrunājams jūras zirdziņš, haizivs un vēl citi Vidusjūras iemītnieki. “Pateicu katru vārdu tikai vienu reizi, un viņa jau tos izrunāja tā, it kā būtu latviete,” piebilst profesionālās pilnveides projekta dalībniece.Gide ar lielu aizrautību stāstīja ne vien par zemūdens dzīvi, bet klausījās Birutas stāstījumā par govīm, cūkām un zirgiem Latvijā. Maltas iedzīvotājai tas viss šķita eksotiski, tāpat kā Birutai par haizivs mazuļu audzēšanu, to visu redzot savām acīm. “Jūrā tiek saķertas haizivs oliņas un audzētas speciālos akvārijos. Kad haizivis izaugušas, tās tiek palaistas atpakaļ jūrā. Par šādu rīcību viņi saņēmuši vairākus pasaules līmeņa sertifikātus, jo glābj dzīvību,” atklāj skolotāja.
Skaistums atsver nogurumuUz Maltu bija vērts doties arī tās skaistuma un krāšņuma dēļ. Ne tikai miera pilnie maltieši var priecāties par dzīvi. To Maltā dara arī daudzie tūristi. Biruta devās ekskursijā uz Maltas galvaspilsētu Valletu, kas ir arī viena no skaistākajām Vidusjūras pilsētām. Daudzo nocietinājumu, reliģijas un kultūras dēļ tā tiek dēvēta par muzeju zem klajas debess. Esot Maltā, noteikti ir vērts aizbraukt uz mazītiņo salu Komino, Santamarijas līci jeb zilo lagūnu. Biruta smaidot stāsta, ka, ieraugot kristāldzidro ūdeni, kurā ir arkveida klintis, jutusies kā mazs, laimīgs bērns, kurš nespēj noticēt tam, ko redz. Peldēties Azūra loga brīnumainajā vietā esot bijis elpu aizraujoši burtiskā nozīmē – to nevar aptvert, tas jāpiedzīvo un jāizjūt katram pašam.Vienu gan Biruta liek noprast – ceļojums daudz aizraujošāks ir tad, kad cilvēks ir atvērts sarunām ar vietējiem. Un katram ir kas savs stāstāms. Piemēram, stāstot vietējiem, ka ir no Latvijas, vairākiem prātā nāca dažādas asociācijas – dakterim tie ir akurāti un labi veterinārārstu aistenti – praktikanti, viņa brāļa dēls brauc piedalīties Baltijas triatlonā, bet kāda veikaliņa īpašnieka dēls strādājot firmā, kura ir nopirkusi daļu no Latvijas brīvostas akcijām. Maltā pavadītas tikai septiņas no savas dzīves dienām, taču tajā pašā laikā tās ir bagātas ar zināšanām, pieredzi un iedvesmu, ko Biruta varēs nodot tālāk saviem audzēkņiem. Vienlaikus piedzīvotais bagātina arī viņu pašu.
