Manuprāt, viens no īpašiem “stulbinga” paveidiem ir “selfijs” jeb “pašiņš”. Tiklīdz izdzirdu šo vārdu, gluži vai nepatīkamas trīsas pārskrien ķermenim procesa angliskojuma dēļ. Plašu rezonansi sociālajos tīklos izsauca Amerikas psihiatru asociācijas atzinums, ka tā ir garīga slimība, turklāt vairākās saslimstības fāzēs. Diemžēl šai slimībai zāļu vēl neesot, ja nu vienīgi atteikties no mobilā tālruņa. Jau simtiem gadu gleznotāji un fotogrāfi šādas bildes ir saukuši par pašportretiem. Parasti lielu mākslinieku izpildījumā šīs bildes ir autora atstātā mantojuma vērtīgākā daļa, jo ikvienā pašportretā viņš cenšas atklāt savu būtību un būt maksimāli patiess pret sevi. Tas nav tik vienkāršs uzdevums, kā bezjēgā fotografēt sevi, nedomājot par rezultātu, jo nekādi resursi darba tapšanā nav jāiegulda. Elektroniskā vide tiek piesārņota, cerībā, ka draugiem un pēcnācējiem kaut kas noderēs. Diezin vai tie simti un tūkstoši sakrāto bildīšu elektroniskajā formā kādu interesēs. Kas liek cilvēkam intensīvi fotografēt sevi un izlikt publiskai apskatei? Katram no dzimšanas gēnos ir ielikts kaut kāds īpašību kopums. Savas dzīves laikā indivīds tās attīstīs un tādējādi savu dzīvi piepildīs ar vairāk vai mazāk tās fiksējošiem dokumentiem. Taču, kā mēdz sacīt, kas par daudz, tas par skādi. Es neloloju nekādas ilūzijas, ka maniem pēcnācējiem būs vēlme apskatīt sava senča viņiem neko neizsakošo notikumu attēlus. Protams, cilvēki ir dažādi un ne visiem lemts iekļūt avīžu un žurnālu lapās. Citi pēc tā kāro, citi – tieši pretēji. Saprotu, ka visi vēlas pašapliecināties un ar “selfijiem” tas nav sarežģīti. Tieši tāpēc šai modīgajai nodarbei neparedzu ilgu mūžu.
