Šonedēļ televīzijas ekrānos redzētā Pasaules koru olimpiādes parāde bija vienreizējs un emocionāli neaizmirstams notikums.Cik nav lasīts avīžu ziņās, ka Irāna draud iznīcināt Izraēlu, tā atbild ar to pašu, Ēģiptē nemieri nevar un nevar norimt, Ukrainu plosa karš, bet šeit visu valstu pārstāvji mierīgi, smaidoši un draudzīgi iet gājienā. Tā ir šo valstu iepazīšana no otras puses, no cilvēkiem, kas tur dzīvo. Un no dziesmas, ko katrs dzied savā valodā, bet tas nekādi nerada diskomfortu citos. Vienlaikus tas ir arī dziedāšanas spēks, kas spēj satuvināt daudzu valstu iedzīvotājus un atklāj, cik labi būt kopā. Tā ir atbilde visiem, kuri meklē iespēju izprovocēt kārtējo slaktiņu, jo no tiem ir iespēja pašiem gūt varu un naudu. Ieročiem un naidam pretim tiek likta kultūra, un tās spēks un varēšana nav nemaz tik maza. Koru olimpiāde to uzskatāmi apliecina. Reizē šis notikums Rīgā atklāj, ar ko iespējams nomierināt visas karojošās puses. Augstu amatpersonu sabraukšana kopā uz sarunām nedod tādu rezultātu, kā vienošanās dziesmā. Latvija to jau ir apliecinājusi savā dziesmotajā revolūcijā, kad bez ieročiem izdevās atgūt neatkarību. Tagad tā rāda savu koru veikumu visām pasaules tautām, un lielvalstis apskauž mūsu mazo valsti par tās iekšējo spēku. Daudzi ārvalstnieki nav slēpuši izbrīnu, ko esam panākuši ar saviem koriem. Žēl, ka šādi koru kari nav katru gadu, bet varbūt tāpēc tas ir vēl iespaidīgāk, kad atkal var tikties kopējā dziesmā. Uz savu valsti ikviens korists aizvedīs ne vien šeit dzirdētās dziesmas, bet arī iegūto draudzību. Nenoliedzami, ir taisnība tiem, kuri saka – dziesma vieno. Es pat teiktu – tā palīdz dzīvot un justies stipriem.
