99. turpinājums. Ko darīt — samīcīju gaļu kopā ar mannas putraimiem un olām, salūkoju taukus un gatavojos iet uz virtuvi, kad Vilnis piecēlās, saraustīja bikses un teica, ka nākšot man talkā.
99. turpinājums
Ko darīt — samīcīju gaļu kopā ar mannas putraimiem un olām, salūkoju taukus un gatavojos iet uz virtuvi, kad Vilnis piecēlās, saraustīja bikses un teica, ka nākšot man talkā. Bet Eduards tikai uzvilka cepuri dziļāk pār acīm un turpināja lasīt. Sacepām lielu bļodu ar kotletēm, kad nācām atpakaļ uz istabu, mūsu draugs Eduards nezin no kurienes atgriezās ar smago portfeli pie rokas. Un portfelī bija — atminiet kas? — četras pudeles alus! Tā mēs dzīvojām studentiskā komūnā, un no saviem draugiem nekādus ļaundabīgus pārsteigumus es negaidīju. Zināju, ka vakarā viņi par manu savdabīgo situāciju draudzīgi pazobosies, bet tie jau bija aprasti kniebieni.
To visu tomēr varētu uzlūkot par gaistošu sīkumu, ja vien tobrīd gaitenī nestaigātu arī jaunāko kursu meitenes, kuras bija vēl daiļākas un šarmantākas par mūsu kursa “paštautietēm”. Es teikšu, tie bija īsti Dieva radīti mākslas darbi. Lai maniem apgalvojumiem būtu lielāks svars, atļaušos atklāt, ka dažas bija tik valdzinošas, ka spēja savaldzināt mūsu institūta slavenā kora diriģentus brāļus Kokarus, kuri arī toreiz bija jauni un iznesīgi. Tam jau gan ar mani visai maz sakara, bet šo jaunkundžu acīs es nu galīgi nemaz negribēju izrādīties apsmejams nerrs.
Turpmāk vēl.
