Vispār jau makšķernieki ir pieraduši, ka viņu plānus parasti mēģina izjaukt, vai, latviski tieši izsakoties, sačakarēt ziema. Šogad visas negācijas zem copes zīmes rada jau vasaras laiks, kas parasti maija un jūnija mēnešos ir devis to bagātīgāko artavu copes jomā un zivju lomos visa gada garumā. Nu ko lai te piebilst vai iebilst? Kā plānots, patiešām nav, jo nemitīgās laika maiņas uz labu copi nevedina. Kā izsakās biologi – ja kaut kas spēj ļoti izteikti mainīt zivs uzvedību pa stundām vai pat minūtēm, tad tās ir laika izmaiņas. Pilnīgi pietiek ar vēja ātruma vai virziena maiņu un notiek pārmaiņas arī zemūdens valstībā.
Brekši Nu, teiksim tā, ka maija beigās un jūnija sākumā vilka visi, kam vien nebija slinkums. Pat ezeri, kas vasaras sākumā parasti dod pliču lomus, šoreiz ļāvās iztukšot savas krātuves arī no samērā izciliem eksemplāriem. Upēs viss norisinājās jau pēc ierasta scenārija un likās – būs laba sezona. Taču, sākoties pērkona negaisiem un nemitīgām atmosfēras spiediena maiņām, breksis ir kaut kur “iestrēdzis”. Man ir pazīstami cilvēki, kas zināmās vietās Daugavā jūnija beigās nosēdēja un baroja šo zivi četras dienas no vietas. Rezultātā – uz trijiem seši brekši svarā ap kilogramu. Zinot to, cik bagāta ir lielākā Latvijas upe tieši ar šīs sugas zivīm, tas rada pamatīgas aizdomas, ka breksis ir kaut ko sakarā ar laika apstākļiem nelāgu sadomājies. Vēl vairāk šīs bažas apstiprina fakts, ka, braucot ar laivu un vērojot eholoti, nākas secināt, ka brekšu bari ir sadomājušies uz ziemošanu, jo, kā ierasts, augusta beigās, septembrī tie sapulcējas lielos baros un uzturas pusūdenī. Tā tas ir vērojams tagad – jūlija mēnesī, un grūti nākas copmaņiem nodabūt šos portfeļus lejā uz barību, lai varētu arī kādu pēčāk uzmānīt uz ēsmas āķa. Neņem un viss. Var jau būt, ka kaut kas mainīsies ar siltāku laika apstākļu atnākšanu, bet no pieredzes varu teikt, ka tas īstais un īsais brīdis ir garām. Taču cerams, ka kļūdos. Vēl attiecībā uz brekšiem – ir man kāds paziņa, kas jau gadiem piekopj šīs zivs copi un dara to ļoti izteikti aktīvi, jo ar brekšiem tiek pelnīta ikdienas iztika jeb maizīte. Sauciet to, kā vēlaties, bet, darbinot kūpinātavu un legāli tirgojoties ar kūpinātām zivīm, viņam breksis ir noieta zivs numur viens. Ja brauksi uz tirgu un pirksi, tad zem iztikas minimuma varbūt kaut kā palīdīsi, bet mēs jau katrs vēlamies arī kaut ko vairāk, vai ne? Tā nu mans kolēģis jau gadiem ilgi fīderē pa dažādām ūdenskrātuvēm un, veicot precīzu aprakstu pēc katras copes, ar katru iznācienu pie ūdeņiem mēģina tikt pie pieklājīgiem brekšu lomiem. Diemžēl vēl pāris dienu atpakaļ satiekoties ieraudzīju samērā izmisušu cilvēku, jo breksis neņem un bizness stāv. Tā teikt, zivij nepavēlēsi un paēdis neēdušu reti kad saprot. Man pašam arī ir nācies sastapties ar šādām situācijām, un ko te varētu ieteikt?
Var mēģināt tā…Vispirms jau – ūdens temperatūra nemaz nav tik zema, lai zivs paliktu neaktīva. Ja mežā sēnes un ogas aug griezdamās, tad dabā pēc būtības viss ir normās. Protams, tas nav pilnīgs rādītājs, bet tomēr. Pats lielākais vaininieks necopē ir atmosfēras spiediens. Ar to cīnīties ir bezjēdzīgi. Tātad to zivtiņu var mēģināt sakacināt. Viena no versijām, ko makšķernieki ļoti baidās izmantot, ir pastiprināta aromatizētāju pielietošana tieši šādos gadījumos. Ja ikdienā, lietojot šķidros aromatizatorus, uz kilogramu gatavās barības lejam aptuveni 150 gramus šķidruma, tad tagad pie zivs kūtruma var droši lietot pat 250 – 300 gramus aromatizatoru. Piemēram, daudzi karpu copmaņi ļoti uzmanīgi seko tam, kas notiek piemājas dārzā. Jūs jautāsiet, kāds te sakars copei ar dārzu? Ļoti tiešs. Ja dārzā parādās zemenes, tad iebarojamai barībai “šauj” klāt zemeņu aromātu, laiks plūmēm – liekam plūmju aromātu un tā tālāk. No kurienes zivīm ir šī informācija, es nezinu, bet, piemēram, par to pašu ķiploku. Mēs labi zinām, ka ķiploka smarža ir vienkārši neaizstājama vēsā ūdenī. Vēsā, bet ne ziemas aukstā. Šeit nevajadzētu jaukt divas atšķirīgas lietas. Esmu pieredzējis, ka ziemas copmaņi pie barības, kas metama āliņģī, liek klāt ķiploka aromātu un nespēj saprast, kāpēc pašam neķeras un, savukārt, citi copmaņi mūk tālāk no šīs zonas. Atgriežoties pie iebarojamās barības – ja baroju ne tikai ar barotavu, bet arī ar apelsīna lieluma bumbām, ko metu ar rokām, tās sākumā veidoju ļoti cietas. Kad bumba gatava, ar pirkstu izspiežu līdz bumbas centram atveri, kurā iepilinu aptuveni tējkaroti melases. Tad uzmanīgi šo pildījumu aizspiežu ciet, lai šķidrums momentāni netiktu ārā. Šāda cieti saspiesta bumba ar zivij patīkamu aromātu, lēni irstot, izdala arī spēcīgu smaržu, kas nereti satracina zivi un piespiež to baroties. Ļoti labi vasarā uz breksi iedarbojas anīsa aromāts, bet ar šo smaržu jābūt ļoti uzmanīgam tāpat kā ar ķiploku, jo ir ļoti spēcīga. Citreiz pilnībā pietiek, ka pirkstus apslapina ar šo aromātu un tikai tad sprauž ēsmu uz āķa. Otra versija, kas gan prasa papildu līdzekļus, ir ziemas makšķerīte un cope no laivas. Tagad eholote ir praktiski katram savas laivas īpašniekam. Braucam pa upi un vērojam eholoti. Ieraugot pusūdenī lielu zivju baru, varat būt pilnībā pārliecināti, ka tie ir tikai un vienīgi brekši. Citas zivis tā neuzvedas. Ar laivas un eholotes palīdzību nepieciešams noteikt, vai zivju bars kustas vai stāv uz vietas. Tas nemaz nav tik grūti. Visbiežāk ir tā, ka zivju bars stāv uz vietas. Breksis nav tā zivs, kas mīl lielu straumi, tāpēc nebūs nekādu problēmu ar enkuru palīdzību noturēties virs zivju bara, kurš gan, iespējams, ik pa laikam mainīs vietu. Piemēram, kāds mans copes kolēģis, kam vasara paiet samu kvokošanā, labi pārzina tās bedres, uz kurām braukt un kur šos ūsaiņus cilāt. Ja bedre nav dziļa, tad, lai zivi neaizbaidītu ar enkura nolaišanu un tā iespējamo šļūkšanu pa upes gultni, ar eholotes palīdzību to ielaiž jau pirms bedres un, izmantojot garu striķi, enkuru nostādina tieši virs bedres. Tādējādi netraucējot samam mieru, un tad jau seko nervu cīņa. Tāpat var darīt ar brekšiem.
Bliežam pa līdakāmŠie laika apstākļi gan īsti pa prātam ir plēsoņām. Praktiski vismaz divas reizes nedēļā esmu kādā no Pierīgas ezeriem un par līdaku copi nesūdzos. Ir, protams, arī dienas, kad nākas piedzīvot vien pāris copes, bet lēnām jau sāku plēsoņu šī gada aktivitātes ielāgot. Kā piemēru varu minēt, ka ļoti uzmanīgi sekoju laika apstākļiem un, ja konkrēti, tad meklēju laika apstākļus, kas saistīti ar brāzmainu vēju un īslaicīgu lietu. Protams, var pārlaist arī negaisu, kas līdakām nebūt nekaitē. Lūk, tad arī dodos tieši uz seklākajiem ezeriem. Ļoti bieži, ja ne regulāri, ir tā, ka ezerā esmu gandrīz vienīgais. Visa tā sāls slēpjas apstāklī, ka seklos ezeros, pūšot brāzmainam vējam, lielās zivis mūk no meldriem uz klajumiem, jo, acīmredzot, tām ne visai patīk zāļu stiebru locīšanās gar zivs sāniem. Turklāt meklēju nevis dzidrus ūdeņus, kā to pārsvarā dara citi spiningotāji, bet gan duļķainas vietas, un tad strādāju ar lielajiem džerkiem. Izmēģiniet! Un redzēsiet rezultātu. Laika apstākļi it kā nav no tiem patīkamākajiem, bet toties kāda cope!
