Ja pirms gadiem septiņiem astoņiem vien retais no mana paziņu loka strādāja un dzīvoja ārpus Latvijas, tad tagad ir otrādi. Itin bieži sociālajos tīklos parādās jaunas galerijas no mājas dzīves, ballītēm, atpūtas braucieniem, ekskursijām, ko ievietojuši dažādās valstīs dzīvojošie latvieši. Visām bildēm ir kas vienojošs – cilvēki tajās izskatās ar dzīvi apmierināti, starojoši un laimīgi. Pārņem vieglums.
Vairākus no viņiem šovasar izdevies sastapt Smiltenē, kur draugus un radus visbiežāk apciemo reizi gadā, un aprunāties par dzīvi. Katram ir savs stāsts. Cits dziļi sirdī alkst atgriezties mājās Latvijā, jo ārzemēs līdzās nav tuvāko cilvēku, bet ir arī tādi, kuri māju sajūtu guvuši ārpus dzimtenes robežām. Viena no tādām ir bilskēniete Inga Fridriksone. Viņa kopā ar māsīcu Baibu Latvijā ieradās uz nedēļu.Izlasot dienasgrāmatas ierakstu komunikāciju portālā draugiem.lv, kurā Inga rakstīja, ka līdz 9. jūlijam būs Latvijā, izmantoju izdevību satikties un iztaujāt par latviešu dzīvi ārzemēs. Satikāmies lauku mājā Bilskas pagastā dažas stundas pirms Ingas un viņas māsīcas Baibas došanās uz lidostu.
Zvans, kas izmainīja dzīviBaiba bija tā, kas pirms četriem gadiem piezvanīja Ingai un pavaicāja, vai negrib strādāt Anglijā. “Tolaik man bija astoņpadsmit gadu, mācījos vakarskolā un mana vienīgā darba pieredze bija simtlatnieki. Domāju, kāpēc gan neaizbraukt uz neilgu laiku, pastrādāt un atgriezties Latvijā? Kad to uzzināja mājinieki, visi bija šokā,” atceras Inga.Iecere par darbu uz pāris mēnešiem ir ieilgusi četru gadu garumā. Šobrīd bilskēniete pavisam droši zina teikt, ka tuvākajā laikā neplāno atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvošanu. Ja pirmajā gadā, dzīvojot svešumā, viņai pietrūka māju, vasaras vakaru ar draugiem pie Bilskas ezera, tad tagad tā nav. Vairums to jauniešu, ar ko kopā Bilskā pavadīta bērnība un pusaudžu gadi, dzīvo desmit, divdesmit un trīsdesmit minūšu brauciena attālumā no viņas dzīvesvietas Anglijā, Market Bosvortas ciematiņā (līdzās atrodas pilsēta Hinklija). Vienīgi ilgas satikt tēti, vecmāmiņu, brāļa ģimeni un pārējos tuviniekus nemazinās. Taču, viņasprāt, labāk ir justies apmierinātai ar sevi, savu dzīvi tur un vienlaikus palīdzēt savējiem Latvijā. Inga saka: “Latvija ir skaista un ļoti mīļa zeme, taču kāds ir panācis to, ka tik daudz cilvēku ir spiesti pamest valsti, lai varētu pienācīgi dzīvot. Mēs, latvieši, esam ļoti strādīgi, bet šeit daudz kas ir šķērsām. Vai jauniem cilvēkiem bez iepriekšējas darba pieredzes, bieži vien pat ar augstskolas diplomu kabatā ir daudz iespēju strādāt Smiltenes novadā un saņemt atbilstošu samaksu?”
Sauc par veiksmiInga atzīst, ka abām ar māsīcu ir paveicies gan ar darba apstākļiem, gan sadzīvi, gan apkārt esošajiem cilvēkiem. Baiba radiniecei sagādāja darbu, kura pienākumos ietilpst māju tīrīšana. Viena no mājām pieder anglim, kura uzņēmums nodarbojas ar egļu audzēšanu un pārdošanu. Sākotnēji Ingai bija tikai divas mājas, kuras uzkopt, un darbs angļa uzņēmumā pie eglītēm. Arī par dzīvesvietu ir parūpējies darba devējs. “Kad sakām, ka dzīvojam karavānā, latvieši uzreiz iedomājas vagoniņu. Bet patiesībā tā ir guļbūves mājiņa ar trijām guļamistabām, viesistabu, priekšnamu, vannas istabu un tualeti. Par īri mums nav jāmaksā. Vienīgais, kas jāpērk, ir gāze. Bet līdz ar to alga šajā uzņēmumā ir mazāka. Tagad man ir darbs piecās mājās un eju vēl arī palīdzēt darbā ar eglēm. Sezonā tas ir saistīts ar Ziemassvētku eglītēm, kuras pārdod daudziem veikaliem un uzņēmumiem pat ārzemēs. Tad vēl ir arī stādu tirdzniecība. Ziemassvētku eglītes audzē Norvēģijā un Latvijā, Valkā,” atklāj bilskēniete.
Angļu mēlē gada laikāTāpat kā daudzi citi latvieši, arī Inga Anglijā ieradās bez angļu valodas zināšanām. Bija nepieciešams gads, lai iemācītos komunicēt angļu mēlē. Vietējie pieraduši pie akcenta, taču vienlaikus ir patīkami pārsteigti, ka pašmācības ceļā Inga tik labi apguvusi valodu. “Angļi prasa, vai esmu gājusi kādos kursos, taču nē – aizbraucot uz turieni, biju kā apmāta ar Džastinu Bīberu. Visu laiku austiņās klausījos dziesmas un, ja nesapratu vārdus, centos tos noskaidrot. Saprotu visu, ko runā angliski,” stāsta Inga.
Attieksme ir labaInga nekaunas, ka viņas darba dienas sastāv no turīgu angļu ģimeņu māju uzkopšanas – putekļu tīrīšanas, drēbju mazgāšanas un gludināšanas, ja nepieciešams, arī trauku mazgāšanas, bērnu un suņu pieskatīšanas.Lai arī viņa negribētu visu mūžu pavadīt, uzkopjot citu mājas, šobrīd ar darbu ir apmierināta. To nevar nosaukt par vergošanu, kā tas nereti notiek fabrikās. Neviens arī uz viņu neskatās kā uz lēto darbaspēku un nevērtē zemāk par citiem. Ģimenēs, pie kurām Inga strādā, cilvēki ir vecumā no 35 līdz 60 gadiem. Ar četrām no tām latvietei ir izveidojies ļoti labs kontakts, turīgie angļi kļuvuši gluži kā ģimenes draugi – pirms darba vienmēr apvaicājas, kā klājas, kā pavada laiku, kā sokas tuviniekiem Latvijā, kā arī kopā atpūšas. Darba diena iesākas ap pulksten 9 – 9.30, un lielākās mājās tā ilgst līdz pēcpusdienai. Tā kā lielākoties angļu namos grīdas ir noklātas paklājiem, laiks līdz pusdienlaikam paiet, tīrot tos. Pēc tam jāgludina drēbes. “Sākumā saimniekiem bija joks par mani – tā jau nebūšu es, kas kaut ko nepiededzinās. Taču viņi nekad nedusmojās. Angļi vispār ir ļoti draudzīgi, sirsnīgi un atvērti, ar dzīvi apmierināti cilvēki. Pati negribētu šādus cilvēkus pamest. Teicu, ja neatlaidīs, pati prom neiešu.”Pozitīvi ir arī tas, ka ar darba devējiem visu var sarunāt, piemēram, ja pa dienas vidu paredzēts aizbraukt līdz pilsētai pie nagu kopšanas speciālista, tad tas droši ir iespējams. Nepagūto varēs padarīt rīt. “Atceros, bērnībā man teica, ka esmu slinka, jo drēbes uzliku uz krēsla, nevis skapī. Nezinu, kā tad lai nosauc angļu bērnus. Salīdzinot ar mums, viņi ir ne tikai slinki, bet arī ļoti izlutināti un nevīžīgi. Tādi visbiežāk ir bagātu vecāku bērni. Sievietes toties ir strādīgas, bet, ja var atļauties, tad mājas darbu veikšanu uztic citiem,” zina teikt Inga.
Alga gandrīz katru dienuJa Latvijā visbiežāk algu cilvēks saņem reizi mēnesī, tad tur to maksā katru nedēļu. Bilskēnietes gadījumā tas ir vēl biežāk – par māju uzkopšanu viņai samaksā uzreiz pēc padarītā, izņemot eglīšu firmas īpašnieks. Viņš naudu uz kontu pārskaita reizi nedēļā.Jauniete atzīst, ka iekrāt viņai neizdodas, jo to neprot, taču nav arī tā, ka būtu jādomā, kā iztikt. Var ieiet veikalos un nopirkt kāroto, pietiek arī izklaidei. Arī citiem latviešiem tuvējā apkārtnē sokas labi. Citi ne tikai strādā, bet papildu darbam arī mācās un pilnveido sevi. “Baiba tādā ziņā ir malacis – trīs gadus mācījās koledžā par frizieri, tagad iet praksē vienā salonā un cer, ka nākamajā gadā viņu tur pieņems pastāvīgā darbā. Es tādā ziņā esmu slinkāka, taču reiz būs jāsaņemas, jo paši angļi grib redzēt, kā pakāpjos augstāk,” teic latviete.
Tur ir vissInga atzīst, ka šobrīd, kamēr viņai nav ģimenes, izbauda dzīvi. Arī ārzemēs nekas nekrīt no zila gaisa, visu tāpat nākas nopelnīt, taču dzīves apstākļi tur pagaidām ir labāki. Viņa retoriski vaicā, kāpēc lai tagad atgrieztos Latvijā, ja tur uz vietas ir praktiski viss – darbs, mājas, draugi, latviešu veikaliņi un pasākumi, kuros uzstājas Latvijā populāri mākslinieki. “Latviešu biedrība nesen mums, tautiešiem, rīkoja tik foršu Jāņu pasākumu, kādā Latvijā nekad nebiju bijusi. Tagad ar nepacietību gaidu festivālu, kurā uzstāsies “Musiqq”, Rasels, “PeR” un citas grupas. Starp citu, mūziķi šajos festivālos uzvedas pavisam citādāk kā koncertos Latvijā – viņi ir kā savējie, pozitīvi un draudzīgi,” saka Inga. Viņa mudina latviešus arī ikdienā būt tādiem, no angļiem aizņemoties viņu mieru. Grūtības un neapmierinātība reiz nostājas katra ceļā, un katram ir izvēle, kā uz tām reaģēt.
