Un, aizturot elpu, es dzirdu: Tīreļa purvos…
Un, aizturot elpu,
Es dzirdu:
Tīreļa purvos,
Kur kroplīgi bērzi un ašķi,
Viens laiku kā aizkarus pašķir
Un sauc man caur telpu
***
Čal,
Piemini svešumā raktos
Un kādreiz elpu uz mūsu pusi sūti.
Kad klāsies tev grūti,
Zini,
Lai tālums kā ledus cik glums:
Mēs būsim ar jums. —
***
Tu pasauli pāraugt vari.
Un debesis mirdz kā mūžībai uzlieta laka.
(A. Čaks. “Mūžības skartie”.)
Smiltenieši, gūstot ieskatu Latvijas vēstures līkločos, kļūst bagātāki ar spilgtām emocijām.
Jau trīs gadus Latvijas Kara muzejā skolēniem tiek piedāvāta izglītojoša programma “Latviešu strēlnieka likteņstāsts” par latviešu strēlnieku gaitām Pirmajā pasaules karā. Tajā ieklausīties skolēni brauc uz Tīreļpurvu un Ložmetējkalnu.
Pagājušajā mēnesī vēsturiski izglītojošā ekskursijā devās arī Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas 6. klašu kolektīvi un audzinātājas.
Brauciena mērķis bija apmeklēt 1916. gada decembra un 1917. gada janvāra vēsturisko Ziemassvētku kauju piemiņas vietas: krievu un vācu ierakumus, atjaunotās zemnīcas, blindāžas un nocietinājuma fragmentus, lazareti, kurā kaujās ārstēja ievainotos, gan latviešu, gan vācu kritušo karavīru Brāļu kapus, frontes pārrāvuma vietu — Zobena kalnu un Ložmetējkalnu, kur notika sīvākās kaujas. Šajā kalnā atrodas piemiņas akmens un nesen ir uzcelts 27 metrus augsts skatu tornis.
“Mūsu ekskursiju vadīja Latvijas Kara muzeja darbinieks un šo cīņu vietu atjaunošanas kustības aktīvs dalībnieks Mārtiņš Mitenbergs, un muzeja darbiniece Liega Gruntiņa,” stāsta Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas skolotāja Viola Krūmiņa.
Strēlnieka šinelī tērpies ekskursijas vadītājs un viņa kolēģe, kas bija pārtapusi par frontes medmāsu, jau pirmajās minūtēs visus aizrāva ar savu stāstījumu. Mārtiņš ar stingrību vadīja ierindas mācību, un visi ekskursanti pārtapa par strēlniekiem. Skolēni kļuva par 90 gadu senas vēstures lieciniekiem. Viņi uzklausīja stāstus par savu vienaudžu dalību tā laika notikumos. Daudzi toreiz palika kaujas laukā, tomēr pierādīja, ka arī gados jaunie ar apņēmību spēj paveikt ļoti daudz.
“Stāstījums aizrāva ar asprātību, interesantiem jokiem, un visu laiku bija aizraujoši klausīties,” atzīst ekskursijas dalībnieki. Skolēni uzzināja, kādos apstākļos un ar kādām zālēm ārstēja ievainotos, paši varēja pabūt gan ievainoto, gan medmāsu, gan sanitāru lomā. Smiltenieši pat pagaršoja strēlnieku klepus zāles un uzklausīja tā laika jokus, ar kuriem medmāsas un sanitāri mierināja un uzmundrināja ievainotos.
“Domāju, ka skolēni, lai arī vēl nespēj līdz galam iedziļināties vēstures notikumu līkločos, tomēr kļuva bagātāki ar patiesi spilgtām emocijām,” vērtē V. Krūmiņa. Bērni uzzināja savas zemes un savas dzimtenes dzimšanas dienas vēsturi. Skolotāja ir pārliecināta, ka šī — viņu pieredzē visgarākā — vēstures stunda noteikti paliks atmiņā. “Ceru, ka viņi vēl kādreiz tur atgriezīsies kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām, lai noliktu kādu ziedu vai aizdegtu sveci par tiem latviešu puikām un karavīriem, kuri mums uzdāvināja mūsu dzimteni — Latviju,” saka skolotāja.
***
“Visapkārt šāviņu troksnis. Man jābūt nomodā, kaut neesmu gulējis jau divas naktis.J ūtu, ka vēders saraujas čokurā, neatceros, kad pēdējo reizi esmu ēdis. Bet vairāk par to, kad tikšu paēst, mani uztrauc, kad beigsies šis karš. Kājas grimst mitrajā purva sūnā, un domas klīst atmiņās par mājām. Vēl spilgti atmiņā pēdējā reize, kad redzēju māti. Viņas bālā seja un skumjās acis, pavadot mani, kad aizbraucu ratos. Kā gribējās toreiz pateikt, ka atgriezīšos, lai redzētu acīs nevis skumjas, bet gaišu cerību atblāzmu. Un, lai gan šī nakts ir melna, jau pakalnē redzu gaišu debess maliņu. Prātā pēkšņi iešaujas doma, ka nākotne varbūt būs gaiša. Dzirdu blakus biedru soļus, un es pievienojos viņiem. Mēs dodamies tālāk kaujas krustugunīs.”
Aleksis Jurka
Ārā plosās traks putenis. Ir karš. No paša rīta ir apšaude.Tik daudz cietušo! Mēs, māsiņas un ārsti, esam uztraukušies un norūpējušies. Mums ir jāpalīdz katram cietušajam, cik vien varam. Tāda skumīga un bailīga sajūta mani māc. Vai pietiks līdzekļu, vai būs labi? To gan neviens pateikt nevar. Cietušo kļūst arvien vairāk un vairāk…
Žēl, žēl, ka tā. Sirds saraujas sāpīgā smeldzē…
Arī mūsdienās karo. Daudzi latviešu karavīri dodas uz ārzemēm karot. Tagad ir arī armiju mācītāji, kas dodas līdzi karavīriem kaujā. Daudzi cilvēki vēlas, lai pasaulē beigtu karot. Laikam jau vairāk ir to cilvēku, kuri vēlas karot.
Tas ir skumji.
Tomēr ticēsim labajam…”
Marta Celmiņa
Mums nebija izredžu aizbēgt, jo saule bija uzlēkusi. Es nogūlos uz aukstās, ledainās zemes un lūdzu Dievu, kaut tas viss ātrāk beigtos. Es jutu, ka man blakus zemē nokrīt ievainots strēlnieks, taču, lai kā es gribētu, es nespēju palīdzēt ne sev, ne citiem…
Es nežēlīgi salu, vairs nejutu savu ķermeni… Tas bija murgs, bet ceru, ka kaut mazliet esmu palīdzējis Latvijai!
Anete Briede
Mēs visi bijām tik jauni, pat pusaudži. Bet mēs mīlējām savu zemi un gribējām, lai tā ir brīva.
Tad mēs devāmies karā pret vāciešiem. Mēs karojām ilgi un grūti. Tik sāpīgi bija zaudēt savus draugus un cīņu biedrus. Mēs slēpāmies ierakumos. Tur bija auksts un tumšs. Atceros, ka ziemā bija -32 grādi. Ārkārtīgi auksti bija arī lazaretēs — ap 0 grādu. Ievainotie mira arī tur — aukstumā, sāpēs un mokās. Smagāk ievainotos aizveda uz Rīgu.
Sulamīte Šulca
