Pavasarī Valkas kultūras namā sarīkotajā tortu cepēju konkursā uzmanību piesaistīja viens vīrietis, kurš arī piedalījās ar pašizceptu torti.
Tā uzzinājām par kārķēnieša Vernera Zuša aizraušanos, turklāt tagad, runājoties par to, kas viņam ir saldā kāruma cepšana, atklājās, ka Verneram tā nav vienīgā aizraušanās. Viņš vēl dejo, spēlē teātri un vāc mazus un lielus akmeņus, bet savulaik ir krājis kalendārus.
Tā ir visas ģimenes lietaIzrādās, ka no tortēm viņš nav spējis izvairīties, jo tās cep visa Vernera ģimene. “Man tortes cep un veido mamma Vizma, māsas, brāļi un brāļa bērns, kurš šogad beidza 9. klasi. Viņam, kā esmu ievērojis, ļoti patīk groziņu cepšana. Man pašam tas viss sākās tā. Tas bija apmēram pirms desmit gadiem. Mammai ir grūti ar kājām. Kad viņa gatavojās cept, piezvanīja man un teica – jāuzcep viena torte. Tas nozīmēja, ka jāiet palīgā. Aizdevos un visu, ko man lika, arī darīju. Tā tas notika vairākas reizes, līdz kādā mirklī man iešāvās prātā – es taču pats arī varu uzcept torti! Domāts, darīts. Pirmo gan drošības dēļ cepu ar tālruni rokā, jo visu laiku zvanīju mammai un vaicāju, ko kurā mirklī darīt. Tā man gāja, un tagad varu teikt, ka esmu ar to saslimis. Neesmu skaitījis, cik tortu ir izcepts, bet domāju, ka apmēram 100 būs,” saka V. Zutis.
Tas ir pilnībā lauku variantsVaicāts par garšas īpatnībām savām tortēm, Verners uzsver, ka viņam pilnībā ir lauku variants. “Ir cilvēki, kuri vēlas ananāsus vai kaut ko citu klāt, tad viņi man to arī pasaka, taču es pats cepu klasisko latviešu lauku torti ar mūsu ievārījumiem. Man īpaši patīk ar brūkleņu ievārījumu veidota torte. Īsi sakot, tortēm ir likts viss, ko varu iegūt pats savās mājās,” saka V. Zutis.Tortēm viņš meklē tādus cepumus, kuros mazāk e vielu. Sviesta mīklu Verners pats gatavo mājās. Viņš atzīstas, ka pēdējā laikā nav iznācis pat pagaršot, ko izcepis. Acīmredzot saldumu bijis jau par daudz. Vernera sieva Maija gan piebilst, ka tas gadās ļoti reti. Piemēram, Ziemassvētkus un Jaungadu visa saime svin kopā. Uz šiem svētkiem izcep ļoti lielu torti un tad sacenšas, kurš vairāk apēdīs. Verners uzskata, ka arī viņa darbam būs turpinātāji. Viens no dēliem – Ralfs – esot ļoti ieinteresējies par tortu cepšanu un, kad tētis cep, stāv viņam līdzās un uzmanīgi vēro, ko un kā viņš dara. Verneram ir sava recepte. Krēmu viņš vāra. Tortei viņš pieliek klāt arī kafiju un kafijas dzirnaviņās smalki samaltus lazdu riekstus. Tie uzsitot īsto garšu. Svarīgi ir, lai būtu mājas olas. Varot izcept arī no pirktajām, bet tas tomēr neesot tas. Ja ir mājas olas, tad arī garša gluži cita. Vaicāju, vai Maija arī cep tortes. Viņa gan atzīstas, ka to nedarot. Vairāk patīkot dārza darbi. Taču domāts par to tiekot. “Es esmu nolēmusi izmēģināt tad, kad neviena vismaz divas stundas nebūs mājās. Tad viena pati mēģināšu un skatīšos, kas tur būs iznācis,” smej Maija.
Par mājražošanu vēl nedomāVerners uzskata, ka katra torte ir kaut kas jauns. “Tas ir jauns piedzīvojums, jo divas pilnīgi vienādas nekad neiznāk. Vai nu vienai krēma vairāk, vai kāda puķe klāt nākusi – ikviens cepiens ir kaut kas jauns,” saka V. Zutis.Gribu zināt, ja ģimenē ir tik daudz cepēju, vai tā nolēma Verneru kā vistalantīgāko sūtīt uz konkursu? Verners saka, ka tā gluži nebija. “No Lauku atbalsta dienesta piezvanīja māsai un lūdza viņu braukt. Māsai vajadzēja strādāt veikalā, nu tad aizdevos es. Domāju, ka nākamreiz mēs tur būsim vairāki no Zušu ģimenes,” saka V. Zutis.Mājražošanu viņš pagaidām neplāno attīstīt. “Man ir tāds darbs, ar kuru nevaru šo nodarbi savienot. Ja kāds paziņa palūdz, tad gan izcepu torti. Nu jau mana cepšana ir izskanējusi diezgan tālu. Nesen biju uzaicināts uz siera kūku cepēju saietu, bet man tajā laikā vajadzēja dejot, tādēļ neaizbraucu,” nosaka Verners.
Dejo un spēlē teātrīTā uzzinu, ka V. Zutis ir arī liels dejotājs. Viņš piedalās pagasta deju kolektīvā un spēlē arī teātrī. Savukārt Maija bilst, ka Verners ir arī liels sēņotājs. Ieminos, ka esmu dzirdējis arī par makšķerēšanu. To gan pats Verners neuzskata par lielu aizraušanos. Viņam patīkot ziemā sēdēt pie āliņģa, vasarā tikpat kā nemakšķerējot. Vislabāk tomēr varot relaksēties, sēņojot. Viņš varot nostaigāt pa mežu vairākas stundas. Šo gadu Verners uzskata par labu sēņu gadu. “Bieži lija un ir silts. Esmu jau bijis un atradis visu, ko meklēju. Ir gan gailenes, gan bekas,” stāsta Verners. Sēnes viņa ģimene lasa lielākoties paši sev. Tikai, ja to ir daudz un pašiem pieliekamajā kambarī plaukti jau pilni, tad nodod uzpircējiem.Verners uzskata, ka vismaz viņam laukos nav garlaicīgi. Katru brīdi var atrast, ko darīt. “Mums vispār tautas nama vadītāja Dace Pieče ir liela malace. Izskatās, ka viņa pašu velnu var pierunāt darīt, lai būtu. Mums kādus piecus gadus nebija deju kolektīva. Dace visus pierunāja, iesaistīja, un tagad tas ir. Tā ir iespēja būt cilvēkos, var apskatīt citas vietas, uzzināt, kā tur dzīvo ļaudis. Nupat bijām Ēvelē, vēl bijām Smiltenē, Lugažos, ar teātri esmu bijis Naukšēnos. Tas ir labi, citādi būtu jāsēž mājās,” apliecina Verners.
Starp akmeņiem jūtas labiIzejam dārzā un manu uzmanību saista daudzviet novietoti milzīgi un arī gluži nelieli akmeņi. Atklāju, ka Verneram ir vēl viens hobijs – akmeņu vākšana. Viņš šo nodarbi pamato ar to, ka jūtas ļoti labi, ja visapkārt ir akmeņi. “Nevaru nemaz pateikt, kas tas ir, bet es to klātbūtnē labi jūtos. Kad te raka zemi, atklājās daži lieli akmeņi. Novietoju tos pagalmā. Kur atrodu kādu, to nesu un krāmēju pie ugunskura vietas. Arī virtuvē plaukts ir pilns ar tiem,” stāsta Verners. Turklāt arī pats akmeņu izskats nereti ir ļoti interesants. Viens, skatoties uz to no virspuses, atgādina gliemežvāku, vēl kādu var noturēt par zivi, cits atgādina dzēšgumiju. Verners rāda vienu akmeni un stāsta, ka to atradis Cepšu ezerā. “Bradāju pa ūdeni, bet ik pa laikam uzkāpu uz viena akmens, līdz sapratu – tas taču vēlas, lai to paņemu. Tā arī izdarīju, un tagad tas atrodas šeit,” saka Verners. Vienu akmeni kāds vēlējies nopirkt par 300 latiem, bet Verners uzskata, ka tas jūtas labi šeit un tā arī te palicis.Viņš īpašu vietu akmeņiem neizvēlas. Noliek, un lai stāv. Esot ieteikts iemūrēt sienā, bet Verners uzskata, ka tad akmens atradīšoties cietumā, nejutīšoties labi un tas atsauksies arī uz pašu saimnieku labsajūtu.
Sieva krāj veco nauduViņš pastāsta, ka mammas mājā vēl ir palikuši daudz un dažādi veci kalendāri. Ar to kolekcionēšanu viņš aizrāvies zēna gados. Savukārt Maija stāsta, ka gluži neviļus sākusi kolekcionēt naudu. “Tas notika gluži nejauši. Mežā uz ceļa atradu vecu monētu. Cik varēju izlasīt, tā gatavota tūkstoš sešsimtajā un kurā vēl gadā. Tālāk nevarēja saprast. Monēta knapi turējās kopā. Tā bija pirmā, un tad sāku krāt visādu veco naudu,” saka Maija.Biju devies pie V. Zuša kā toršu cepēja, bet atklāju, ka tā nav vienīgā nodarbe, ar ko viņš aizrāvies. Atceros, viņš teica, ka ik torte ir kas jauns. Domāju, ka šādus jaunumus V. Zutis saskata ik uz soļa sev apkārt. Katrā akmenī viņš redz kaut ko oriģinālu. Un tāda dzīve nav neinteresanta.
