Iesim jaunu vagu dzītLemesis rīt jaunu vagu dzīs Tēvzemē, kas mirka asinīs. Kas tos moku gadus izskaitīs, Kas veļos aizgājušos saskaitīs. Ir zeme pilna asaru un auglības, Tik, ceļot velēnu, vairs neredzi nekā… Un piedod naidniekam, Jo sēji mīlestību no agra rīta, Gaiļa dziesmām, līdz pat vēlam vakaram. Kā saimnieks pāri ziedu laukiem ej, Tev zelta vārpu šalkums maigi krūtīs dzied, Viss sliktais aizmirsies, Jo gribas atkal smiet Un mīļo Tēvzemi pie krūtīm cieši spiest. Var lodes sprakstēt vēl, Var asinis ar’ līt, Bet jauno vagu noglauž saules zīds, Un senču gars, kas modies vagai līdz, Cels mani pašu. Līdz pat debesīm.
Spogulis“Viszemju fantastiem es slavu dziedu, pats tiem piederošs.” Jānis Sudrabkalns
Es atkal tevī skatos Un skaitu gadus tos, Kas iebirst manos matos Kā ziedi atvaros. Cik tomēr bieži liekas, Ka mūžīgs nav nekas, Ir jātver mirklis prieka – Kaut blēņas, pasakas. Kam skumjām ļaujos es, Ja vēl uz pasaules Ir tik daudz neredzēta Un tik daudz nemīlēta…
Un atbild spogulis: Met skumjas ziedu gravās, Ļauj mīlas kaislei degt! Ņem visu, ko Dievs dāvā, Tik sevi nepamet. Lai gadi tālāk ripo, Ej taisni, esi drošs Un nedomā par slikto, Savs liktens katram dots. Cel pavasari plecos, Pār šķēršļiem droši ej! Lai gadi nenoveco, Tiem pāri gadsimtu lej.
