Jau 10. reizi notiek velobrauciens “Barona taka”, kas veicams 17 dienās un vijas gandrīz 1000 kilometru garumā. Šo ceļu 1859. gadā 24 gadu vecumā nostaigājis izcilais latvietis Krišjānis Barons jeb Dainu Tēvs, dodamies ar kājām no studijām Tērbatas Universitātē līdz mājām Dundagā.
“Barona takas” koordinators Gatis Dzērve akcentē, ka šis ir projekta 10. gads. “Publiski ir izskanējis, ka šis ir pēdējais brauciens. Es vēlos sacīt, ka liksim tam komatu nevis punktu, jo nekad nevar zināt, kā šis projekts izvērtīsies nākotnē,” smaida grupas vadītājs.
Var piedalīties ikviensTas ir ceļš, kura laikā brauciena dalībnieki iepriekšējos gados stādīja kokus, dziedāja, sportoja un izglītojās. Šoreiz kociņu stādīšana notiks tikai maršruta galapunktā.Velomaratonā “Barona taka” dalībnieku skaits nav ierobežots un piedalīties var ikviens. Pasākuma dalības maksas nav, taču katrs dalībnieks sedz ar sevi saistītos izdevumus – nakšņošanu, ēšanu, ieeju apskates vietās un personīgos izdevumus.Brauciens sākās Tartu pirmdien no rīta un otrdienas pēcpusdienā velosipēdistu grupa nonāca Valkā. Brauciens vēl tikai pašā sākumā, tāpēc visiem spēka daudz. Starp braucējiem bija arī valcēnietis Guntars Plīkšis un trikātietis Aivars Grinbergs. Interesanti, ka iepriekšējos gados grupās pārsvarā bija sievietes. Šoreiz ir otrādi.
Gatavs palīdzēt nelaimēPēc nopeldēšanās Valgā un pusdienu ieturēšanas bistro “Jumis” G. Plīkšis velosipēdistus aizveda uz lapenīti pie Igaunijas un Latvijas robežas. Turpmākais ceļš visus veda uz naktsmītni Gaujas krastā, lai nākamajā rītā apskatītu Vijciema čiekurkalti un nokļūtu Smiltenē, kur arī paredzēts iepazīt pilsētu.Savā ziņā pasākuma leģenda ir pensionārs no Rīgas, 84 gadus vecais Edgars Račs. Viņš dzimšanas dienu svin 31. decembrī un līdz 80 gadu vecumam visi viesi, kuri ieradās pie viņa, ar velosipēdu nobrauca tik daudz kilometru, cik viņam gadu. Edgars nobrauc gadā apmēram 12 tūkstošus kilometru. Kolonnā viņš parasti brauc pēdējais un allaž ir gatavs palīdzēt ikvienam, ja notikusi kāda tehniska ķibele. Viņš 60. gados ar parastu tūristu riteni pa bezceļiem ir izbraucis Pamiru un Kaukāzu un joprojām ir aktīvs braucējs. Vitāls, asprātīgs un dzīvesprieka pilns. Gadus viņš skaita ačgārni – pašlaik esot 48, bet šogad svinēšot 58. dzimšanas dienu. Tā lūk!
ViedokļiGuntars Plīkšis, aktīvs velobraucējs:- Šajā pasākumā piedalos ceturto gadu. Aizpērn veicu visu distanci no sākuma līdz beigām. Pārējās reizes visu nenobraucu, arī šogad neesmu ieplānojis būt kopā ar grupu visu laiku, jo man ļoti patīk futbols. Noskatīšos izšķirošās spēles un tūlīt pēc tam, 14. jūlijā, pievienošos pārējiem, lai nobrauktu līdz galam. Man patīk šī pasākuma gaisotne, jo esam kā viena saime. Visi ir ļoti atsaucīgi. Lēnām braucot, redzam daudz vairāk. Nav kā sacensībās, kur joņojot neko neredzu. Ja labs laiks, kā tagad, bieži var izpeldēties, kas mums visiem patīk. Patīk pastaigāties pa Tarzāna taku Siguldā. Kurzemē esam iecienījuši rodeļu trasi. Patīkama ir atpūšanās Sabilē pie Abavas rumbas. Šis pasākums ir foršs ar to, ka viss notiek pie dabas krūts. Pilsētās īpaši neuzkavējamies.
Aivars Grinbergs, pārliecināts velotūrists:- Visu ceļu līdz galam esmu nobraucis tikai 2009. gadā. Toreiz saņēmu pat medaļu par labu darbu brauciena laikā. Sešas reizes grupai esmu pievienojies, veicot no trijiem līdz sešiem etapiem. Arī šogad izdevās izrauties no darba sporta centrā “Kaimiņi”. Esmu izlēmis noskatīties atlikušās pasaules kausa futbola spēles, taču dažos etapos vēl piedalīšos. Jāsastop šī maratona draugi un paziņas, kaut gan kolektīvs mainās. Šis ir jauki pavadīts laiks. Līdz galam nobraukt neizdosies, jo šogad esmu iecerējis ar velosipēdu izbraukt Gruziju.
Edgars Račs, pensionārs:- Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu, no rīta līdz vakaram. Esmu piedalījies visos braucienos. Sešas reizes nobraucu visu distanci. Šoreiz būs septītā. Uzskatu, ka cilvēkam gados nemitīgi jākustas. Fiziski jūtos ļoti labi. Pēc katra brauciena, atgriežoties mājās, jūtos kā jauns puika.
