Piektdien kolēģe man izstāstīja, ka esot skumīga pilsētas centrā pie dīķa nozāģētā vītola dēļ. Viņai radušās pārdomas, kāpēc Valkā necieš vītolus. Šajā saistībā tūlīt atcerējos laiku, kad dzīvoju mūzikas skolas vecajā ēkā (tagadējā mākslas skolā), kur savulaik bija dzīvošanas vieta ne vienam vien mūzikas skolas pedagogam ar vai bez ģimenes. Arī tur tieši līdzās dīķim un ēkai atradās ļoti skaists vītols. Tiesa, gluži tāpat kā nule nozāģētajam, viens tā atzars auga horizontāli, taču bija bezgalskaists un neparasts. Ne reti to dažādās gaismās iemūžināju fotogrāfijās, uz tā horizontālā atzara spēlējās bērni. Tas bija tik ierasti un pašsaprotami, ka vecais vītols ir nozīmīga pilsētas ainavas sastāvdaļa. Pēc tam šajā vietā tapa politiski motivēts piemineklis sarkanajiem cīnītājiem pagājušā gadsimta sākumā. Lai man piedod tēlniece Arta Dumpe un viņas komanda, taču vītols, lai arī “paklupis”, man emocionāli patika vairāk nekā akmenī cirstā piemiņas zīme. Vītols ir ātraudzīgs un stiprs koks. Tas aug arī tad, kad ir sadalījies. Pasarg, Dievs, nevēlos sacīt nevienu sliktu vārdu par pilsētas apzaļumošanas lietām kopumā, taču vajadzētu būt iespējām, kā saglābt ne tikai vandaļu mazo kociņu postījumus, bet arī tādus, kas daudzu gadu garumā organiski iekļāvušies pilsētas ainavā. Var jau būt, ka tikko nozāģētais vītols radīja apdraudējumu gājējiem, kuri saskaņā ar Pitagora teorēmu centās saīsināt gājiena garumu pa hipotenūzu no Raiņa līdz Beverīnas ielai un otrādi, taču vienalga žēl. Dažu lieki mērojamo metru dēļ zudis viens no dīķa krasta skaistumiem.
Atlicis tikai celms
00:00
08.07.2014
154