Valcēnietes Laumas Lelles istabā dzīvo aktīvi un kustīgi grauzēji — šinšillas Džeris un Sise.
Valcēnietes Laumas Lelles istabā dzīvo aktīvi un kustīgi grauzēji — šinšillas Džeris un Sise. Meitene atzīst, ka šinšillas ir visai dīvaini, bet ļoti mīļi, ziņkārīgi un apķērīgi radījumi.
Amizantie dzīvnieciņi mīt katrs savā būrī, kur ir salikta ne tikai barība, bet arī dažādi laika kavēkļi — kociņi, bumbiņas un lupatiņas.
Daudz lasa par šinšillām
Stāstot par saviem mīluļiem, Lauma demonstrē apskaužamas zināšanas.
“Es daudz lasu par šinšillām gan avīzēs, gan žurnālos. Arī internetā var atrast informāciju,” atzīst Lauma. Viņa izlasījusi, ka šinšilla ir nakts dzīvnieks. Viņa guļ, kad saimnieks aizgājis savās gaitās. Dzīvnieks ir gatavs rotaļām, kad visi atgriežas mājās. Šinšillas urīnam un ekskrementiem nav nekādas smakas. Šā iemesla dēļ būrīti var tīrīt reizi nedēļā. Ja kādreiz Laumai gadās to neizdarīt, tā neesot liela bēda.
Šinšillas ir diezgan aktīvas un kustīgas. Arī Lauma atzīst, ka novērot viņu skraidīšanu ir bezgala interesanti. Dzīvnieciņi ir ziņķārīgi un apķērīgi. Viņiem ir spilgti izteikta individualitāte. Šinšillas pierod pie tiem, kas viņas aprūpē, un galu galā kļūst pavisam pieradinātas. Esot gana pacietīgam, viņām var iemācīt visādus mīļus stiķus: atsaukties uz vārdu un līst uz pleca.
Pirms kāda laika Laumai istabā dzīvoja dekoratīvā žurciņa Žurķīte, bet nu jau viņa mājo labākos medību laukos. Mācoties 3. klasē, meitene par savu žurciņu uzrakstīja arī referātu. Pēc skumjā zaudējuma Lauma kopā ar mammu un vecmāmiņu izšķīrās par šinšillām, jo viņas labos apstākļos dzīvojot pat 15 gadu. Par to, ka Sisei un Džerim ir labi dzīves apstākļi, pārliecinājās arī “Ziemeļlatvija”. Sise dzīvo lapsai domātā mājvietā un tur jūtas gana ērti. Savukārt Džeris mājo aizlienētā būrītī.
Šinšilla aizņem diezgan daudz vietas dzīvoklī, jo viņai vajag brīvības sajūtu un vietu aktīvām kustībām.
Sise jūtas kā bara vadone, jo ir nedaudz vecāka par Džeri. Ja Sises būrītim atver durvis, viņa ātri mēdz no tā izšmaukt un paslēpties. Arī Džerim patīk saimniecei pakutināt nervus un izsprukt no savas mājvietas. Reiz, kad Džeris izmucis no sava būra, līdz noķeršanas brīdim viņš bija paspējis istabā pārgrauzt pat elektrības vadu.
Reizēm Sise pati ielec atpakaļ būrī, bet Džerītis to vēl neprot darīt.
Šinšillas teicami lec un ložņā. Viņām patīk iespraukties šķirbās starp mēbelēm, lēkt no grāmatplauktiem un vispār meklēt piedzīvojumus, kas reizēm var beigties arī bēdīgi.
Guļot Laumai esot interesanti klausīties, ko dara viņas mīluļi. Vecmāmiņa pat esot dzirdējusi, ka Džeris un Sise smalkā balstiņā rej kā suņi.
“Reizēm viņi savā starpā pļāpā,” smejas meitene. Viņa gan piebilst, ka tikai dažreiz Džeris un Sise ir draugi. Visai bieži Sise savam sugas brālim grib iekost vai kā citādi viņu fiziski ietekmēt.
“Sises būrī nevajadzētu bāzt pirkstus, viņa var stipri iekost,” brīdina grauzēju saimniece.
Lauma ļoti iemīļojosi mazos radījumus, tāpēc nosoda tos, kuri valkā kažokādas. Meitene saka, ka nekad mūžā nevilktu kažoku, kas uzšūts no šinšillu mīkstajām ādiņām.
Vanna — trīslitru burkā
Lauma slavē savus mīluļus par kārtību un tīrību. Pēc apmīļošanās un paņemšanas rokās Džeri ielaiž vien viņam domātā vannā — trīslitru burkā, kur īpašās smiltiņās viņš tik cītīgi peras un grozās, ka tas izsauc ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī smieklus. Šķiet, ka no patīkamās nodarbes arī pats Džeris smaida. Lauma saka, ka vispār nav ieteicams šinšillu bieži ņemt rokās, jo no tā bojājas vilna. Dzīvnieciņu nedrīkst arī ņurcīt un spaidīt. Parasti pat pilnīgi pieradinātām šinšillām nepatīk, ja viņas bieži ņem rokās. Džerim ļoti patīk, ja viņam kasa pakaklīti. Tad mazās tumšās ačeles baudā aizveras un purniņa vaikstīšana liecina, ka dzīvnieciņš ir svētlaimē.
Kā visi grauzēji, arī šinšillas ir diezgan bailīgas. Viņām nepatīk izmaiņas dzīvesvietā, trokšņaini un sveši cilvēki, kā arī skaļas un nepazīstamas skaņas. Nobiedēts dzīvnieks met spalvu, reizēm pat kušķiem.
Delikatese — pieneņu lapiņas
Lauma novērojusi, ka šinšillas ēd visai maz. Ieteicamā barība ir siens un nedaudz graudu maisījuma — auzas, kvieši, mieži un kukurūza —, bet ziemā — burkāni. Papildus var dod koku un krūmu zariņus, sāli, krītu vai kaulu miltus. Šinšillām garšo arī sausiņi, saulespuķu sēkliņas, piens un granulētā barība. Īpašs gardums ir pirmās pieneņu lapiņas, ābeļu un bērzu zariņi. Laumas pieredze liecina, ja dzīvnieciņiem iedod citu koku zariņus, viņiem sākas caureja. To lieliski izārstē sausa siena ēšana. Caureja šinšillām esot visizplatītākā slimība.
Vasarā Lauma kopā ar pārējiem mājiniekiem nopļauj zāli, to izkaltē un noliek glabāšanai.
“Būrīti noteikti jāieliek minerālakmentiņš vai zariņš graušanai. Obligāti jābūt arī dzeramajam,” piekodina meitene. Ja šinšillai nebūs ko grauzt, zobi izaugs gari un šķībi.
Šinšillas visu laiku kaut ko grauž, un grauž viņas visu. Iemīļota nodarbe ir, piemēram, tapešu noplēšana.
Laumai mājās dzīvo arī trīs kaķi. Vismīļāko un jaunāko sauc par Mikiņu. Dusmīgākā ir Melnīte, bet kaķu bara vecāko dēvē par Murkšķi. Mikiņam ļoti griboties apēst mazos grauzējus, tāpēc viņus uzmana cerībā, ka izdosies kādreiz noķert un uzlikt uz kārā zoba. Savukārt Murkšķim ir pilnīgi vienalga, ko dara mazie kaimiņi, savukārt kaķenīte nedaudz baidās no nepazīstamajiem radījumiem.
Laumai ir gana liela saimniecība, par kuru jārūpējas, bet meitenei tas patīk. Arī draudzenes viņas ietekmē vēlas savās mājās rūpēties par dzīvnieciņiem. Lauma brīdina, ja mājās, piemēram, ir pundurtrusis, tad noteikti nevajadzētu turēt arī šinšillas, jo grauzēji savā starpā nesatiek.
***
Šinšillas ir vidēja izmēra grauzēji. Pieaudzis dzīvnieks sver apmēram puskilogramu un ir vairāk nekā 20 centimetru garš. Pēc uzbūves atgādina trusi, bet šinšillai ir īsākas kājas un kulpa aste, kas nedaudz līdzinās mazai birstei. Dzīvnieciņam ir palielas tumšas acis, mīksts apmatojums un kustīgas priekšējās ķepiņas. Mazās vai garastainās šinšillas apmatojums ir pelēcīgi zilgans, ļoti maigs, biezs un izturīgs.
