39 gadus vecais smiltenietis Normunds Prauliņš pirms gada atklāja jaunu, aizraujošu pasauli.
39 gadus vecais smiltenietis Normunds Prauliņš pirms gada atklāja jaunu, aizraujošu pasauli.
Tajā var iekļūt tikai tie cilvēki, kuri iemācās šķērsot ūdens klajumus, stāvot kājās uz dēļa, kura burā pūš vējš.
Normunds ir kļuvis par vindsērfinga aizrautīgu piekritēju. Iepriekš internetā izpētījis prognozes par gaidāmo vēja virzienu un ātrumu, viņš cenšas “aizskriet” līdz Burtnieka ezeram Valmieras rajonā vismaz reizi nedēļā, lai kopā ar domubiedru bariņu burātu pa ezera plašumiem. Arī vēlais rudens tam nav šķērslis.
Domu un dabas stihiju vienošanās
Kas ir vindsērfings? “Cilvēka domu un dabas stihiju vienošanās,” uzskata Normunds. “Apkārt ir vējš un ūdens. Tu esi vidū un proti izmantot dabas spēku savā labā.”
Mājās no Burtnieka viņš brauc klusumā. Negribas, lai automašīnā skan radio, jo noskaņojums ir ļoti mierīgs. Burāšanu ar vējdēli smiltenietis salīdzina ar narkotikām labā nozīmē. “Kad atbraucu mājās, smaidu. Pēc tam skatos datorā vairākas reizes dienā, kad būs vējš un atkal varēs doties uz ezeru. Žēl, ka nesāku sērfot agrāk,” nopūšas Normunds.
Viņš ir pārliecināts, ka mūsdienās cilvēkam ir vajadzīgas aktivitātes brīvajā laikā, jo dzīve un darbs ir ļoti stresaini.
Pirmais priekšstats par vindsērfingu Normundam radās pusaudža vecumā, dzīvojot Cēsīs. Ungura ezerā sērferi rīkoja sacensības. Izskatījās tik iespaidīgi, ka gribējās pamēģināt pašam. Normunda draugs sadabūja dēli. “Izmēģināju, bet nekas neiznāca. Taču sapnis iemācīties palika.”
Laba izdevība radās pērn vasarā, jo tā iegadījās brīvāka. Smiltenietis aizbrauca uz vindsērfinga centru “Buru sports” Ķīšezerā, pieteicās uz apmācībām un instruktora uzraudzībā sāka mācīties burāt ar vējdēli. Trešajā reizē sajuta, kā tas ir, kad dēlis glisē, proti, minimāli iegrimst ūdenī un izceļas no tā ārā. “Tad ir īstais kaifs. Pēc tās reizes saslimu ar vindsērfingu.”
Uz nodarbībām Normunds sāka ņemt līdzi deviņus gadus veco dēlu Kasparu. Tagad Kaspars mācās Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolā 3. klasē.
Vispirms 300 reižu iekritīs ūdenī
Slavējot vindsērfingu, smiltenietis vienlaikus brīdina iesācējus, ka šā sporta veida apgūšanai ir vajadzīga liela pacietība. Ne velti pieredzējušie sērferi sakot iesācējiem: “300 reižu iekritīsi ūdenī un tikai tad iemācīsies burāt.”
Arī Normunds uz savas ādas to pārbaudījis un secinājis, ka process uz priekšu virzās lēnītēm un ir grūts. Viss notiek proporcionāli uz ūdens pavadītajām stundām. Iepriekšējā sezona pagāja, apgūstot sākuma soļus. Progresu sajutis tikai šajā sezonā. Papildus treniņiem Normunds turklāt lasa literatūru par vindsērfingu un skatās paša sameklētas mācību filmas.
“Galvenais vindsērfingā ir just vēju,” viņš skaidro. “Ir jāsaprot, no kurienes tas pūš un kāds būs braukšanas virziens. Jārēķinās, ka Latvijā laika apstākļi ir mainīgi un vējš var kļūt brāzmains. Brāzmās gadās, ka burātāju ar kājām nes pa gaisu. Kamēr es nemācēju iekāpt kājsaitēs, arī man tā atgadījās. Kādas piecas reizes sasitu dēli. Gals saplīsa lupatās.”
Noteiktā virzienā vējdēli notur spura. Vējš dzen uz priekšu, un cilvēks vada buru un dēli, izraugoties ātrumu un virzienu. Ja vējš ir labs, ātrums sasniedz vidēji 40 kilometru stundā. Burājot tas šķiet ātrāk, nekā braucot ar automašīnu.
Lai burātu ar vējdēli, ir jāiemācās noturēt līdzsvaru un jābūt spēcīgām rokām, lai noturētu buru. Normunds saka — viņš nestrādā fiziski smagu darbu, taču plaukstas ir tulznās kā kalējam.
Taču visi pūliņi ap vindsērfingu esot sevis vērti. “Ja kāds grib mācīties vindsērfingu, lai meklē mani,” iedrošina Normunds. “Ja gribēs, atradīs, jo Smiltene ir maza. Man nav grūti uzmest otru dēli uz automašīnas jumta un paķert līdzi uz Burtnieku.”
Laiks domāt esot līdz vasarai, jo novembrī burā tikai iemaņas apguvuši sērferi. Pat ar hidrotērpu mugurā peldes ledaini aukstā ūdenī neesot patīkamas.
Gribas ievilkt gaisu, bet uz sejas ir bura
Normunds un sērferi no Valmieras un Cēsīm burā Burtnieka ezerā. Vidzemē tā esot vindsērfingam piemērotākā ūdenskrātuve, jo ir lielākā: 13,3 kilometrus gara un 5,5 kilometrus plata. Der arī Ungura ezers. Taču, ja nopietni gribas mācīties, pieredzējuši burātāji iesaka Burtnieku. Tur ir plašums un vējš.
Ezers iesācējam ir labāka vieta nekā jūra. Sākot mācīties, ir svarīgi, lai zem vējdēļa atrodas pēc iespējas gludāka ūdens virsma. Jūrā traucē viļņi. Turklāt nevar redzēt, kurā brīdī tie piezogas no aizmugures. Tiesa, pieredzējušiem sērferiem jūra patīk. Tur burājot, var noķert lielāku adrenalīnu. Sērferi, kurus dēvē par “veiveriem” jeb viļņu braucējiem, ir apguvuši lēkāšanu pa viļņiem un prot apgriezties gaisā ar visu buru. Normunds teic, ka Latvijā tādu esot tikai aptuveni 10. Tā ir jau augsta profesionalitāte.
Burājot jūrā, ir jāuzmanās no krasta vēja. Ja tas pūtīs, pat pieredzējis sērferis var netikt atpakaļ uz cietzemi. Gan ezerā, gan jūrā burājot, nepatīkams ir brīdis, kad cilvēkam virsū uzkrīt bura. Tā atgadījies arī Normundam. “Gribas ievilkt gaisu, taču uz sejas virsū ir bura. Nesaproti, kurā vietā tā beidzas un kura tās mala ir tuvāk. Piedevām vēl esi ieāķējies trapecē. Galvenais ir neuztraukties, neķert paniku. Mierīgi vajag atāķēties un tad airēties uz vienu pusi, mēģinot sataustīt buras vai masta malu.”
Burāšanu ar vējdēli var sabojāt arī vēja stipruma maiņa. Dažreiz, kad sērferis ir ezera vidū, vējš pēkšņi norimst.
Skaits proporcionāls ūdens tuvumam
Cik maksā vindsērfinga dēlis iesācējam? “Tas nav dārgi, jo cilvēki arvien vairāk atļaujas tērēt saviem vaļaspriekiem,” spriež Normunds. Iegādājoties dēli un buru, esot jārēķinās ar 400 līdz 500 latiem. Variantus var meklēt internetā, mājas lapā www.surfline.lv.
Tas ir sērferu iecienītākais portāls, kas piedāvā praktiskus padomus, virtuālo telpu diskusijām, sludinājumus, sacensību kalendāru, rakstus par vindsērfingu un citas aktuālas lietas. Tur cilvēki čato par laika apstākļiem, inventāru un braukšanas tehniku.
Uz jautājumu, vai Smiltenes pusē ir vēl kāds sērferis, Normunds sliecas atbildēt noliedzoši. Savulaik dzirdējis tikai par diviem vīriem Kalnamuižā. Iespējams, Valkas rajonā sērfotāju ir maz tāpēc, ka te ir iekšzeme, viņš joko. Ceļš uz Burtnieka ezeru vien ir aptuveni 80 kilometru uz vienu pusi, nerunājot par jūru.
Turklāt var gadīties arī tā: aizbrauc, bet vējš tikmēr ir rimies. Lai nepieļautu šādu neveiksmi, Normunds kopā ar draugiem ir abonenti interneta maksas lapai, kurā ieskatās visas pasaules burātāji un kaiteri. Lapā ik stundu ir jauna informācija, kā mainas vēja stiprums un virziens ar precizitāti 0,1 metrs sekundē.
Paradīze ir tur, kur valda mūžīgais vējš
Tuvojas ziema, taču Latvijas sērferiem tas nav šķērslis. Cilvēki, kuriem vindsērfings ir asinīs, ziemā burā ar ledusdēli. Arī Normunds tādu uzmeistarojis un jau pērn izmēģinājis uz aizsalušā Mācītājmuižas dīķa un Burtnieka ezera ledus.
Ar ledusdēli mācīties esot vieglāk, jo zem kājām neviļņojas ūdens. “Pagriezienus uz ledus iemācījos perfekti. Nevarēju vien sagaidīt, kad ledus nokusīs, bet ūdenī tik labi vairs neiznāca,” viņš atzīst.
Normunds vēlas izmēģināt, kā ir burāt citzemju jūrās. “Buru sports” organizē braucienus uz iecienītām sērfošanas vietām Ēģiptē. Iespējams, arī smiltenietis uz turieni aizbrauks.
Taču īstā sērfotāju paradīze esot Havaju salās, jo tur valda mūžīgais vējš.
Sandra Pētersone
***
Kas vajadzīgs iesācējam vindsērfingā?
Vindsērfinga komplekts:
dēlis, spura, masta pēda;
masts, masta pagarinātājs, bura, bomis;
starta šote (aukla, aiz kuras velk laukā buru), trapečauklas un trapece (vajadzēs tikai tad, kad iemācīsies turēt līdzsvaru);
hidrotērps, saukts par “hidru”, hidrozābaki, glābšanas veste, cepure, cimdi.
Kādu dēli iesākumā pirkt labāk?
Normunds iesaka “Fry Ride” variantu. Vējdēļi tiek klasificēti atkarībā no tilpuma. Sākumā var izmēģināt 150 līdz 200 litru dēli.
Galvenais, jāsāk ar tādu vējdēli, kurš ir stabils un tāpēc vairāk uzmanības cilvēks var veltīt braukšanai, nevis lavierēšanai, lai neiekristu ūdenī.
Labākais variants ir sākumā izmēģināt vējdēļu nomas piedāvājumu un tad izlemt, ko pirkt.
***
Kur mācīties burāt ar vējdēli?
Normunds izvēlējās “Buru sporta” vindsērfinga centru Ķīšezerā.
Stāsta centra instruktors Arnis Krauklis: “Apmācības rīkojam vasaras mēnešos. Taču rudenī un pavasarī ir iespēja pievienoties “Buru sporta” organizētajos braucienos uz Ēģipti, kas ir tikai piecu stundu lidojuma attālumā. Trešdien uz turieni dosies 19 cilvēku grupa uz 10 dienām: gan iesācēji, gan profesionāli sērferi, lai uzlabotu braukšanas prasmi. Latvijā ziemā var braukt ar ledusdēli.
Vecums, kurā var sākt burāt ar vējdēli, nav ierobežots. Bērnu un jauniešu grupā šovasar jaunākajam audzēknim bija deviņi gadi. Latvijā ir burātāji, kuri sasnieguši 70 gadu vecumu.
Apmācību ilgums ir atkarīgs no katra cilvēka, viņa uzņēmības un pacietības. Konkrētu termiņu nevar nosaukt.”
***
Kāpēc jūs sērfojat?
“Pašā sākumā sērfošana var sagādāt zināmu vilšanos tādēļ, ka tas nav sporta veids, ko var apgūt uz emociju rēķina. Pirmajā sezonā ir jāpieliek pamatīgs darbs un finanses, lai nākamajā sezonā varētu izbaudīt visus labumus, ko sniedz vindsērfings.
Es ar šo sporta veidu nodarbojos jau vairākus gadus un ne mirkli no šā laika nenožēloju, jo ir brīži, kad tieši slapjums, aukstums, vientulības sajūta, kā arī adrenalīns ir tie, kas palīdz atslēgties no dzīves nejēdzībām.”
“… Spēle ar vēju, narkotika, prieks tīrā veidā, apmātība, relaksācija un vēl simtiem dažādu lietu. Par to varētu sarakstīt veselu grāmatu.”
(No sērferu diskusijas interneta lapā www.surfline.lv)
