97. turpinājums. Viņa mums vienmēr un visur pirmā, bet ar Dambrāni Intai kaut kādi sevišķi rēķini.
97. turpinājums
Viņa mums vienmēr un visur pirmā, bet ar Dambrāni Intai kaut kādi sevišķi rēķini. “Biedrene Alekse, jums ir vējš galvā!” — lūk tāds bijis tas liktenīgais teiciens, ko Inta nekādi nevarēja piedot. Institūta sienās emocijām nav vaļas, bet vasarā, kad Inta aizbrauca uz laukiem, uz savu senču zemi Vidzemes pakalnos, viņa mēdza iejūgt zirgu un braukt uz mežu pēc žagarmalkas. Sēžot uz žagaru vezuma un skatoties, kā zirga aste vico uzmācīgos dundurus, Inta sāka vingrināties režijā, iestudēdama mizanscēnas no sarunām ar Dambrāni. Šie eksperimenti galu galā vēlāk novedīs pie tā, ka Alekse kļūs par Ādolfa Alunāna Tautas teātra režisori, tādējādi pasniedzējas pasviesto impulsu īstenojot pavisam jaunā kvalitātē. Saprotams, ka arī toreiz, kad man tika borēts par bērnu literatūras kritiķa profesijas svētīgumu, Inta ar iekšējas iztēles palīdzību mēģināja Lidijas Dambrānes portretā izvaibstīt kādu jaunu raksturlīniju, pie viena juzdamās gandarīta par to, ka semināra gaitā “upītisti” bija svinējuši uzvaru pār “lācistiem”.
Vēl es jutu divu savu draugu smīnīgos, kā man likās, skatienus. Tie bija Juris Brežģis un Antons Sondors. Nevarētu gan sacīt, ka jau tolaik viņi būtu uzrādījuši izcilas satīriķa spējas, jo par saviem jokiem parasti paši smējās pirmie. Bet velna pilni viņi bija mūždien. Antons, īstens Latgales zēns, bija spējīgs uz indīgiem smiekliem arī ārpus literatūras, kaut gan vēlāk viņa darbalauks būs satīriski preses izdevumi. Pēc mana vērtējuma, viņa mūža labākā atjauta parādījās “Asās Slotas” laikā, kad mūsu Antoša savas humoreskas mēdza parakstīt ar pseidonīmu S. Antons. Par to kādā sanāksmē varenu sašutumu esot paudis komjaunatnes CK sekretārs Leonards Bartkevičs, tādā parakstā saskatīdams nepiedodamu ņirdzību par gaišo padomju īstenību.
Turpmāk vēl.
