Cilvēcība nav atcelta

Vairosim labo, – cilvēcību vēl neviens nav atcēlis! Nesen sociālajos tīklos noskatījos videosižetu ar šādu vēstījumu, un visos stāstos galvenie varoņi bija bērni, – viens bērns sabiedriskajā transportā atdeva savu sēdvietu vecai sievietei ar spieķi, cits savu saldējumu uzdāvināja ubagam uz ielas, vēl cits kafejnīcā piegāja pie blakus galdiņa sēdošā vīrieša, kurš trīcošu roku, iespējams, Parkinsona slimības dēļ, mocījās ar kumosa iebāšanu mutē, un pabaroja vīrieti. Taču visvairāk uzrunāja atgādinājums, – cilvēcību vēl neviens nav atcēlis, un ir jāvairo labais.

Reizēm gan mani pārņem skepse, vai tas lielos mērogos maz ir iespējams. Nav jāskatās pāri robežām uz valstīm, kur cilvēki cits citu iznīcina karā. Tepat, Latvijā, sabiedrība ir tik ļoti polarizēta, ka cilvēki viņiem pretēju viedokli uztver ar naidu un “nepareizā” viedokļa izteicējiem pieraksta visus iespējamos un pat neiespējamos grēkus. Reizēm ir jāsaķer galva, no kurienes vienā daļā ļaužu ir tāda neiecietība pret vārda un runas brīvību.

Bet tad nāk gadījums, kas parāda pavisam pretējo, – mēs tomēr esam cilvēcīgi, esam labestīgi un, ja kādam notiks nelaime, palīdzēsim, cik nu tas ir katra iespējās.

Jau rakstīju, ka marta sākumā liela nelaime piemeklēja Zausku ģimeni Smiltenes novadā, – ugunsgrēkā Indra un Andris Zauskas pazaudēja savu māju un siltumnīcas ar jau izaudzētiem tūkstošiem puķu un dārzeņu stādu – savu vienīgo iztikas avotu, ko bija lolojuši gadu gadiem.

Kad ziņa par nelaimi un aicinājums viņiem palīdzēt parādījās gan sociālajos tīklos, gan plašsaziņas līdzekļos, nez vai ģimene domāja, ka palīgā steigsies tik daudz ļaužu, un ne tikai no pašu novada, bet no visas Latvijas. Taču tā notika. Līdzcietīgi cilvēki un uzņēmumi Zausku ģimenei ziedojuši naudu, stādus, kūdru, plēves jaunām siltumnīcām. Zem jumta jau ir viena liela siltumnīca – arī ziedojums, un drīz būs arī otra. Lai saimniekiem būtu, kur dzīvot, labvēļi atveduši pat divus kemperus. Tagad Andra sapnis ir tikt pie sava “sapņu zirga” – jauna traktora, jo vecais sadega ugunsgrēkā.

Sarunā ar mani Indra un Andris atzīst, ka šāda līdzcilvēku palīdzība, uzmundrinājums, laba vēlējumi, klātienē satikto atbalstītāju apskāvieni viņiem dod spēku sākt visu no gala un nepadoties. Zausku ģimene sūta milzum lielu paldies visiem ziedotājiem, visiem, kuri palīdzējuši ar savu darbu, visiem labu vārdu teicējiem. Ja nebūtu tāda cilvēku atbalsta, mēs sajuktu, – intervijā man atklāti atzīst Indra.

Redzot, kā Indras un Andra saimniecība lēnām atdzimst kā Fēnikss no pelniem, redzot smaidu viņu sejās un mirdzošās acis, ka var atkal sēt, piķēt, stādīt, bāzt pirkstus zemē, kas ikvienam dārzkopim ir asinīs, arī man ir milzīgs prieks un ticība, ka viņi izķepurosies. Tāpat man sasilst dvēsele no tā, ka mums apkārt ir tik labestīgi cilvēki, kuri neatstās citus vienus nelaimē un bēdās. Ja politika cilvēkus šķeļ, tad reālā dzīve ar tās likstām un priekiem vieno un saliedē.