Pasaulē kopš civilizāciju sākumiem ticis spriests par to, lai valstis un ļaužu kopienas vadītu apgaismotas personas.
Pasaulē kopš civilizāciju sākumiem ticis spriests par to, lai valstis un ļaužu kopienas vadītu apgaismotas personas. Mūsdienu izpratne veidojusies Francijas Apgaismības laikmeta filozofu atziņu ietekmē.
Un ir taču arī bijuši gan karaļi, gan valdību vadītāji, kurus varētu pieskaitīt garīgi un morāli apgaismotām personībām, bet praksē tam visam maza jēga, ja visriņķī valda gara tumsība, alkatība un cietsirdība. Vispārināti varētu sacīt, ka pat vislabākais valdnieks nespēj būt nošķirts no galma intrigām.
Pašlaik mums tuvākajā pasaules daļā aktuāls ir prezidentu nomaiņas jautājums. Igaunijā šis etaps jau noslēdzies, un pēc salīdzinoši pelēcīgā Rītela perioda sācies ievērojami cerīgākais Ilvesa laikmets. Jāteic gan, ka Ilvesam personības spožuma ziņā būs grūti pārspēt Lennartu Meri, un tautai ne reizi vien var rasties vēlme abus vīrus salīdzināt, un tādās reizēs mirušajam ir lielākas cerības pārspēt dzīvo.
Kam laiks pamest skatuvi
Vairumā demokrātisko valstu prezidentu pilnvaru termiņš ir ierobežots ar konstitūcijas normām. Bet pastāv arī citi apsvērumi, kas ne vienmēr saskan ar likuma burtu. Sliktu prezidentu iespējams atkārtoti neievēlēt, savukārt no izcilībām sabiedrībai grūti šķirties.
Latvijā aizvien liela ietekme tam, kas notiek Krievijā, un kaimiņos notiekošās diskusijas gluži psiholoģiskā plānā atstāj savus nospiedumus arī latviešu prātos. Varbūt tāpēc presē pavīdēja doma, ka vajadzētu mainīt Satversmi, lai Vairai Vīķei-Freibergai ļautu turpināt līdzšinējos pienākumus arī turpmāk. Dažam tas var likties gandrīz vai glābiņš, jo atkristu zināmas bažas nezināmā priekšā. Nezināmais reizēm baida.
Arī es uzskatu, ka nākamais prezidents mums var gadīties krietni pelēcīgāks. Vīķe-Freiberga Latvijas vārdu patiešām spoži nesusi pasaulē, kaut vēl aizvien nav īsti izpratusi Krievijas īstenību un krievu tautas tradīcijas. Bet vai Rietumu politiķi vispār to spēj? Krieviju nelon mērīt ar Londonas vai Briseles olekti.
Mūsu prezidentes aktivitātes nereti aizēnojušas Ārlietu ministrijas pūliņus, par ko Artis Pabriks ne reizi juties aizvainots, piemēram, kad netika uzaicināts pieņemšanā par godu Jeļcinam.
Lai kāda būtu situācija, Vīķe-Freiberga būtu darījusi pareizi, ja pašā sākumā būtu noraidījusi jelkādas spekulācijas ap Satversmes grozīšanu. Šādi izņēmumi pieļaujami tikai gadījumos, kad to diktē kara apstākļi, kā tas bija ASV saistībā ar Rūzvelta pārvēlēšanu.
Ir tikai ļoti skumji, ja dažas mūsu politiskās partijas augstajam amatam gatavojas ieteikt bijušo marksisma-ļeņinisma pasniedzēju. Latviešiem reizēm patīk izskatīties skandaloziem.
Cita situācija Krievijā
Kaut Putins ne tuvu nav ideāls valstvīrs, viņa laiks Krievijai nesis lielas pārvērtības. Sava veida treknos gadus nodrošināja milzīgie ienākumi par naftas un gāzes eksportu. Līdz ar to Putins tautā ieguvis nepelnīti augstu popularitāti, ko uztur veiksmīgs politiskais menedžments, kā tagad modē sacīt. Paradoksāli, ka tauta Putinu žēlo pat Poļitkovskas slepkavības saistībā.
Nav šaubu, ka pats Putins nebūt nevēlas pamest iesildītu krēslu, bet mainīt konstitūciju arī nav izdevīgi kaut vai gaidāmās Rietumu reakcijas dēļ. Jāatceras, ka Krievijas tagadējā konstitūcija tika pielāgota Jeļcinam, lai nepieļautu atkārtojamies 1993. gada rudeni, kad Augstākā padome centās vēstures ratu pagriezt atpakaļ. Krievijā prezidentam ir gandrīz absolūta vara, jo Valsts dome nepiedalās valdības sastādīšanā.
Pats Putins nule paziņoja, ka viņš cer vadīt valsts dzīvi, nebūdams prezidents. Komentētāji atceras Ķīnu, kur Dens Sjaopins noteica valsts reformu virzību, nebūdams nevienā no galvenajiem amatiem. Te gan salīdzinājumi neder, jo Austrumu kultūrās daudz lielāka nozīme vecākā kolēģa autoritātei. Krievijā atzīst tikai tos, kam vara dūrē.
Daudz tiek spriests par to, ka Putins pats izraudzīs sev mantinieku, kurš tad būs tāds kā krēsla sildītājs. Pirmkārt, der atcerēties Gorbačova rūgto pieredzi ar viceprezidentu Janajevu un Jeļcina nedienas ar viceprezidentu Ruckoju — abi kļuva savu šefu nodevēji. Vara nav ābols, ar ko mēdz dalīties. Tas pirmkārt. Bet reti kurš sapratis, ka Putins vispār nevienam neuzticas, tāpēc par sava amata pārmantotāju pa īstam nemaz nelauza galvu. Par šo tēmu domā galvenokārt Kremļa administrācija, kura sašķēlusies interešu grupās.
Impērijas idejas aizstāvis Prohanovs, kurš pārmeties Putina dievinātāju nometnē, nesen izteica interesantu viedokli. Proti, Putins mazliet baidās no iespējama jauna prezidentūras termiņa, jo gāzes un naftas dolāru straumes nevar būt ilgstošas.
Svarīgāk tomēr apzināties, ka Krieviju jau drīzumā var skart etniska, politiska un mafioza rakstura satricinājumi. Juku situācijā var notikt visādi brīnumi.
Mūsmāju bāleliņu likstas
Šeit domāju par Latvijas politikas fonu. Kamēr premjers Kalvītis fotografējas Eiropas varasvīru pulkā, aiz gandarījuma starodams, tikmēr pašā Latvijā atsedzas aizvien jauni trumu slāņi. Kad pirms gadiem diviem prezidente runāja par tiesu sistēmas korumpētību, ai, kādas brēkšanas tad sekoja. Kur nu tagad jūs pieklusuši, cienījmie taisnības un likumības soģi?
Varm apgalvot, ka vislielākā korupcija valda Rīgā un Krievijas robežu tuvumā. Tiem, kas piesedz kontrabandu un blēdības, nospļauties par cilvēku veselību un dzīvību. No otras puses — ja Preiļu rajonā nevajadzētu izsludināt ārkārtas stāvokli, laikam gan neviens pat nenojaustu, cik maz spēj kontrolēt varas iestādes. Izskatās, ka vietām krutkas tirgošana izbeigsies tikai pēc tam, kad visi potenciālie ļergas pircēji būs “atstiepuši kedas”.
Varam šausmināties par korupcijas apmēriem, varam pieprasīt visu negodīgo darboņu atbrīvošanu no darba, bet tūdaļ rodas jautājums par to, no kurienes ņemt citus vietā. Brīvās štata vietas policijā nevis sarūk, bet palielinās. Kur ņemt godīgus? Citur pasaulē gan vairāk domā par tādas kārtības iedibināšanu, kad zagt un blēdīties kļūst neiespējami.
Padomju sistēmā augušie cilvēki aizvien naivi tajā ziņā, ka visās nelaimēs vaino tikai citus. Ja pret negodīgumu iestātos sabiedrība, tad daudz kas nokārtotos pats no sevis. Varam domāt, ka Latgalē visi zina par indīgās krutkas tirgoņiem, bet “ne mana cūka, ne mana druva”. Un kā lai vērtē tos strādniekus, visvairāk celtniecībā, kuri piekrīt algu saņemt aploksnēs? Kad pienāks šiem vieglprāšiem pensijas gadi, tad tiks vainota valdība par mazo pensiju un augstām cenām veikalos. Šo dīvaino domāšanu vēl Pēteris Ēteris mūža nogalē izsacīja kalambūrā: “Godman, dod man!”
Varam celt algas tiesnešiem, prokuroriem, robežsargiem un policistiem kaut līdz Luksemburgas līmenim, kāre pēc kukuļiem no tā nemazināsies, ja nemainīsies pati sabiedrība.
