96. turpinājums. Nu, nu, pagaidi! — es domāju. Vai tad es nevaru atcerēties, kā tev pašam dažkārt gājis?
96. turpinājums
Nu, nu, pagaidi! — es domāju. Vai tad es nevaru atcerēties, kā tev pašam dažkārt gājis? Vai atceries, kā tev gadījās vēl pirmajā kursā? Lekcijas pedagoģijā mums toreiz lasīja ministra vietnieks Roberts Miķelsons, nesen no Krievijas pārbraukušais speciālists, kurš runāja gandrīz tīrā sēliskajā izloksnē. Starpbrīdī auditorijā ienāca kāds padrukns pusmūža vīrs un jautāja, vai nav kāda sēdvieta brīva. Jā, meitenes teica, te Romāns šodien viens palicis. Vīrs atsēdās, atšķīra lielu kantorgrāmatu un sāka atskrūvēt pildspalvu. Te pēkšņi ar nelielu aizkavēšanos kā raķete iebrāzās Romāns, kurš svešinieku noturēja par kādu aizkavējušos studentu, kādi tolaik klīda pa augstskolām. Sēdētājs bija ļoti nopietns, izskatījās gandrīz sadrūmis, tāpēc Romāns īstā Griščenes puiku manierē čomiski uzblieza pa plecu:
— Nekas, vecais, gan jau būs labi!
Tūdaļ arī nāca Miķelsons, un visi nodevās rakstīšanai. Mēs jau gan svešiniekā ātri vien pazinām Vili Samsonu, toreizējo izglītības ministru, jo bijām daudzkārt redzējuši viņa portretus ar zelta zvaigzni pie krūtīm. Tieši pie šādas atskārsmes nonāca arī Romāns, tāpēc visu lekcijas laiku sarka un bālēja. Tomēr Samsons izdarīja to, kas tādā situācijā likās vispiemērotākais: kad lekcija beidzās, piecēlās un sniedza Romānam roku atvadu sveicienam.
Bet tās sīkās ķezas, kuras jaunībā ātri aizmirstas. Tagad Romāns droši vien ņirdz par mani, jo ko gan citu varētu nozīmēt fakts, ka viņš, pieliecies savai Birutai gandrīz pie paša dzirdokļa, kaut ko jautri trieca?
Nu tur jau parādījās mūsu izcilniece Inta Alekse, vienmēr smaidīga un rosīga. Viņa, starp citu, vienīgais cilvēks pasaulē, kas bez grūtībām spējīgs izlasīt manus lekciju pierakstus.
Viņa mums vienmēr un visur pirmā, bet ar Dambrāni Intai kaut kādi sevišķi rēķini. “Biedrene Alekse, jums ir vējš galvā!” — lūk tāds bijis tas liktenīgais teiciens, ko Inta nekādi nevarēja piedot. Institūta sienās emocijām nav vaļas, bet vasarā, kad Inta aizbrauca uz laukiem, uz savu senču zemi Vidzemes pakalnos, viņa mēdza iejūgt zirgu un braukt uz mežu pēc žagarmalkas. Sēžot uz žagaru vezuma un skatoties, kā zirga aste vico uzmācīgos dundurus, Inta sāka vingrināties režijā, iestudēdama mizanscēnas no sarunām ar Dambrāni. Šie eksperimenti galu galā vēlāk novedīs pie tā, ka Alekse kļūs par Ādolfa Alunāna Tautas teātra režisori, tādējādi pasniedzējas pasviesto impulsu realizēdama pavisam jaunā kvalitātē. Saprotams, ka arī toreiz, kad man tika borēts par bērnu literatūras kritiķa profesijas svētīgumu, Inta ar iekšējas iztēles palīdzību mēģināja Lidijas dambrānes portretā izvaibstīt kādu jaunu raksturlīniju, pie viena juzdamās gandarīta par to, ka semināra gaitā “upītisti” bija svinējuši uzvarū pār “lācistiem”.
Vēl es jutu divu savu draugu smīnīgos, kā man likās skatienus. Tie bija Juris Brežģis un Antons Sondors. Nevarētu gan sacīt, ka jau tolaik viņi būtu uzrādījuši izcilas satīriķa spējas, jo par saviem jokiem parasti paši smējās pirmie.
Turpmāk vēl.
