Speciālisti neiesaka eksperimentēt ar savvaļas dzīvniekiem, lai arī kā mums gribētos būt humāniem un palīdzēt….
Speciālisti neiesaka eksperimentēt ar savvaļas dzīvniekiem, lai arī kā mums gribētos būt humāniem un palīdzēt…
“Vajadzētu glābt putnu,” saka “Ziemeļlatvijas” redakcijas Smiltenes birojā ienākušais smiltenietis Jānis Akmentiņš. Viņš kopā ar savu paziņu atklājis, ka Vidusezerā jau ilgāku laiku mīt gulbis, kuram ir traumēta labā kāja. Smiltenietis novērojis, ka peldot putns neveselo kāju uzliek uz muguras.
Pārliecinoties atklājām, ka gulbim tiešām ir problemātiski pārvietoties pa sauszemi. Viņš, iznācis ezera krastā, jau pēc pirmā soļa noslīdēja uz sāniem un draudīgi šņāca, brīdinot, lai netuvojas, tomēr labprāt mielojās ar pasniegto maizi. Aplūkojot, var redzēt, ka putna kāja nav iepinusies, piemēram, makšķeres auklā, bet vienkārši “neklausa”, tāpēc gulbis to ļengani velk līdzi.
J. Akmentiņš prāto, ka varbūt ir kāds cilvēks, kurš slimo putnu pa ziemu varētu izmitināt un pavasarī to atkal palaistu brīvībā.
Sazinājāmies ar veterinārārsti Santu Kuprišu, un viņa, uzklausot stāstījumu, izteica varbūtību, ka putna kāja ir lauzta, tomēr diagnozi var uzstādīt tikai gulbi apskatot. Tas nozīmē, ka putns vispirms ir jāsagūsta. Veterinārārste iesaka vispirms atrast cilvēku, kurš pēc tam slimo spārnaini vēlētos izmitināt, lai nerastos situācija, ka pēc izmeklēšanas tas jālaiž atpakaļ ezerā, jo Smiltenē nav dzīvnieku patversmes, kur to ievietot. Ja kāds uzņemsies par slimo gulbi rūpes, jābūt pārliecinātam, ka viņš to varēs pabarot un rūpēties visu ziemu. Nav īsti zināms, cik un kas savvaļas putnam jādod ēst. Iespējams, ka nebrīvē tas atsakās no barības. Šādam pavērsienam pierādījums ir kāds stārķis ar lauztu spārnu, kuru līdzjūtīgi cilvēki nolēmuši paturēt pa ziemu. Pagaidām putns atsakoties no ēdiena.
“Ziemeļlatvija” lūdza padomu Rīgas zooloģiskā dārza bijušajam informācijas daļas vadītājam Ingmāram Līdakam. Lai gan viņš tagad ir Saeimas deputāts, sazvanīts viņš atjokoja, ka nebūt nav tālu no zoodārza un atrodas tieši pie tā durvīm.
Arī I. Līdaka uzsvēra, ka vispirms slimais putns ir jāsagūsta un tad jānosaka diagnoze. Ja kāja ir lauzta, tad vienīgais humānais ceļš ir iemidzināšana. Diemžēl tādā gadījumā putna liktenis ir neatgriezenisks. Citādi būtu, ja lidonim būtu traumēts spārns. Zināmi gadījumi, ka ar šādu likstu gulbji dzīvo pat desmit gadus un lieliski prot tikt galā ar sadzīves problēmām. Tāpēc I. Līdaka iesaka tiem entuziastiem, kuri vēlas ziemā izmitināt nelidojošu putnu un vasarā turēt to savā ezerā vai dīķī, sazināties ar zoodārzu, jo ik ziemu tur tiek nogādāts kāds gulbis, kuram traumēti spārni. Tomēr, ja ir bojāta kāja, ar putnu eksperimentēt nevajadzētu, lai cik humāni tas sākumā šķistu. “Gulbis un viena kāja — tas nav savienojams,” uzskata I. Līdaka.
Par Vidusezera gulbi informējām Smiltenes domes izpilddirektoru Uldi Rudzīti. Viņš apsolīja sazināties ar dienestiem, kas slimo putnu varētu sagūstīt. Pēc tam tālāk tiks lemts par spārnaiņa likteni.
