Pirms vēlēšanām vairāki Saeimas deputātu amata kandidāti, kā arī tūlīt pēc ievēlēšanas jaunie parlamentārieši žurnālistiem apliecināja, ka pirmie nozīmīgākie darbi būs budžeta izvērtēšana.
Pirms vēlēšanām vairāki Saeimas deputātu amata kandidāti, kā arī tūlīt pēc ievēlēšanas jaunie parlamentārieši žurnālistiem apliecināja, ka pirmie nozīmīgākie darbi būs budžeta izvērtēšana, lai to sadalītu ne tikai galvaspilsētas, bet arī novadu attīstībai. Tomēr patiesībā starp pirmajiem darbiem bija rūpe pašiem par savu labumu.
Par to liecina pusslepenībā pieņemtais likumprojekts, kas paredz deputātiem par nostrādātu pilnu sasaukuma laiku piešķirt pensijas. Tas nozīmē, ka likumprojekta apstiprināšanas gadījumā tie deputāti, kuri Saeimā būs nosēdējuši četrus gadus, saņems pensiju, turklāt tā nebūs nekāda mazā. Pēc aģentūras “Delfi” informācijas, pensiju aprēķinās no deputātu pamatalgas, kas ir 912 latu.
Pensijai jābūt nopelnītai
Teorētiski jau var piekrist dažu ekspertu spriedumiem, ka pensijas garantēšana tautas kalpiem ļautu pretoties savu partiju spiedienam pieņemt koruptīvus lēmumus. Vēl ir motivācija, ka parlamentārieši, kuri pēc profesijas, piemēram, ir ārsti vai pedagogi, pēc četru gadu pavadīšanas Saeimā būs zaudējuši savu kvalifikāciju, tādēļ viņiem varētu rasties materiālas problēmas. Kāds satraukums pašiem par savu labklājību!
Iespējams, Latvijā dzīves līmenis būtu ievērojami augstāks, ja deputāti visos iepriekšējos sasaukumos tikpat lielu satraukumu un rūpi parādītu par visas tautas labklājību. Tad vismaz varētu teikt, ka pašreiz iecerēto pensiju viņi ir godam nopelnījuši. Tik tiešām. Tas ir diezgan būtisks jautājums — vai šī pensija ir nopelnīta? —, jo valsts, piešķirot pensiju, pateicas cilvēkam par viņa ieguldījumu saimnieciskajā izaugsmē.
Diemžēl uz šo jautājumu pozitīvi nevar atbildēt. Mūsu zeme joprojām atrodas nabadzīgāko valstu vidū. Liela daļa pilsoņu ir atmetusi cerības atrast labklājību dzimtenē un aizbraukusi peļņā uz Īriju, Angliju un citām valstīm. Vairāki no viņiem, cita starpā, ārzemēs cenšas nostrādāt noteiktu gadu daudzumu, lai varētu pretendēt uz cilvēka cienīgu pensiju vecumdienās.
Tautai strādājamo gadu skaitu palielina
Te tāda vecuma pabalsta nav. Pirms kāda laika Valkas pagastā intervēju sievieti, kura spēka gados kolhozā bija strādājusi gan ar traktoru, gan fermā slaukusi govis. “Pastāvīgajos caurvējos un smagajā darbā esmu sabeigusi veselību. Pie dakteriem ārstēju muguru, bet, lūk, no pensijas varu atļauties nopirkt tikai maizi. Ja nebūtu dārza, nezinu, kā iztiktu,” viņa teica.
Līdzīgi likteņi ir daudziem lauciniekiem. Jāpiebilst, ka veselību padomju gados ne visai komfortablos darba apstākļos sabeidza arī daudzi tādi cilvēki, kuri pašlaik vēl nav sasnieguši pensijas vecumu. Viņi spiesti vien noskatīties, kā valdība ik gadu pavairo nostrādājamo gadu skaitu. Nešaubos, ka viņi justos patiesi laimīgi, ja tāpat kā parlamentārieši pensiju varētu saņemt jau pēc četriem darba gadiem. Neko nepadarīsi — sabiedrībā ir gan vienlīdzīgie, gan visvienlīdzīgākie.
Ātrums un pusslepenība, kādā tika izstrādāts minētais likumprojekts, liek domāt, ka jaunievēlētos deputātus vadījis tikai savtīgums. Korumpētību ar ienākumu palielināšanu nevar likvidēt, jo cilvēks nu reiz ir tāda būtne, kas, vairāk saņemot, vēl vairāk vēlas. Šī senā patiesība daudzkārt pierādījusies. Piemēram, iepriekšējā sasaukumā deputāti nosprieda sev palielināt algas, bet vai tādēļ varas koridoros būtu zuduši interešu konflikti? Nē taču. Ar lielākām algām vadošajai tautas kalpu elitei nekad nav pieticis. Lai atceramies, kādas batālijas ir valdījušas saeimiešu vidū, cīnoties par vietām kāda lieluzņēmuma padomē.
Pašaprūpe vēl nebeigsies
Spriežot pēc līdzšinējās deputātu pašaprūpes gaitas, diezin vai ar ideju par pensijām tā beigsies. Pavērtās iespējas ir pārlieku vilinošas. Savukārt arodbiedrības ar prasībām minimālo algu palielināt līdz 180 latiem lai mazliet pagaida. Šobrīd tas nav reāli. Lai tauta vēl izjūt elektroenerģijas un gāzes tarifu pacelšanas sekas.
Nu jau vairs neko nevar izdarīt. Deputāti ir ievēlēti, un, kā runasvīri teiks, tā notiks. Nesen kādā intervijā socāldemokrāts Dainis Īvāns pateica, ka viņam ir izbrīns un arī kauns par mūsu inteliģenci, kura no kādreizējā kaujinieciskā brīvības cīņu avangarda ir kļuvusi par valdošās elites ruporu. Tās pārstāvji, iespējams, noteikta labuma dēļ pirms vēlēšanām televīzijā pilnām mutēm stāstīja par Tautas partijas panākto.
Tā nu tas ir. Tikai viens no runātājiem šajos raidījumos vēlāk savu uzstāšanos atsauca, uzzinot, kur to izmantos. Kādi esam paši, tāda arī mūsu vara.
