Gan ziemas, gan vasaras saulgriežus cilvēki intuitīvi uztver kā pārmaiņu apsolījumu. Visplašākajā nozīmē. Un šobrīd ir laiks, kad labvēlīgas pārmaiņas gaida gandrīz visa cilvēce, var atšķirties vienīgi individuālā izpratne par labu un ļaunu. Mūsu bažu un cerību vārds ir Ukraina. Šīs pretrunu plosītās valsts lāsts ir impēriskā gara pārņemtais kaimiņš, jebšu Putina Krievijai radusies vēlme atjaunot impēriju PSRS robežās. Divdesmitajā gadsimtā beidza pastāvēt Austroungārijas un Osmaņu impērija, pēc tam saira arī Francijas koloniālā sistēma, bet Lielbritānijas likteni izlēma 1941. gada rudenī starp Rūzveltu un Čērčilu noslēgtā Atlantijas harta. Vienīgi Krievija, izbridusi pa asinīm, prata nomainīt tikai politisko iekārtu, saglabājot valsti kā impēriju. Līdz 1991. gadam. Lai realizētu impēriskās ambīcijas, Putins jau pusotru gadu desmitu stiprinājis savu vienpersonisko varu, vienlaikus atjaunojot armijas bruņojumu un kaujas spējas. Bet par raķetēm un tankiem iedarbīgāka ir bizantiskā viltība un meli, ko mēdz saukt par propagandu. Pusgadsimta laikā bijis daudz karu, bet nevienā gadījumā tie nav bijuši saistīti ar kādas impērijas atjaunošanu. Izņēmums ir vienīgi Krievija, to parādīja jau karš pret Gruziju. Bet impērija nevar būt bez Ukrainas, proti, Mazkrievijas vai Jaunkrievijas. Ukraiņu tauta kļūdījās, kad par prezidentu ievēlēja krimināli sodīto zagli Janukoviču. Šis cilvēks bija gatavs kalpot tam, kurš vairāk solīs, un šinī sacensībā visus pārspēja Putins. Vienīgi ukraiņu tauta domāja citādi, un pēc Putina sūtņa Surkova ierašanās Kijevā Janukovičs bija spiests bēgt, atstājot valsti bez stabilas varas. Ar tankiem uz Kijevu Putins neuzdrošinās iet, tāpēc tapa viltīgākais plāns par Krimas sagrābšanu. Izdevās bez asinsizliešanas – gluži kā Staļinam 1940. gadā izdevās okupēt Baltiju. Krima Kremlim vajadzīga kā militāra bāze Melnajā jūrā. Bet impērijai vajadzīga visa Ukraina. Sākt bija nolemts ar Austrumu apgabaliem, kur etnisko krievu īpatsvars ap 30 procentiem. Un nebija grūti atrast separātiski noskaņotus aktīvistus, netika brāķēti pat ļaudis ar kriminālu pagātni. Un pašpasludinātie vadoņi cerēja, ka viss notiks tāpat kā Krimā. Bet Putins savus faktiskos ielikteņus uzmeta, jo divu apgabalu pievienošana impērijai nozīmētu lieku 7 miljonu barošanu un reģiona rūpniecības dotēšanu. Kas ir tie, kurus Maskava sauc par zemessardzi Doņeckā un Luganskā? Tie ir dažādi grupējumi, kurus vada atamani, saukti par lauka komandieriem. Tas nozīmē, ka viņi paši pieņem lēmumus. Savi bruņotie spēki ir arī miljardieriem, piemēram, Ahmetovam. Bez tam reģionā darbojas brīvprātīgie no Krievijas, tostarp Čečenijas, kuriem dažkārt tīkamāk laupīt. Un visam pāri Krievijas piegādātais modernais bruņojums. Vai Kremlis baidās no ES un Amerikas sankcijām? Baidās ļoti. Pašlaik Putinam neērtības rada fakts, ka no sankcijām cieš viņa drauģeļi. Rietumiem rezervē ir banku ieviesti ierobežojumi, kas īsā laikā krievu kapitālu var pārvērst “radioaktīvā naudā”, kuru neviens neņems pretī. Vēl iedarbīgāka var izrādīties ASV rīcība, ja Krievijas naftas pārstrādes uzņēmumiem tiktu atņemta amerikāņu tehnoloģiskā palīdzība. Protams, bez ASV firmu reaģentiem un tehnoloģijām Krievija spēs ražot tikai 76. markas benzīnu. Šo sankciju dēļ naftu nespēj pārstrādāt Irāna, tāpēc benzīnu un dīzeļdegvielu importē. Izrādās, Ukraina impēristiem ir pārāk liels kumoss. Ne norīt, ne godam izspļaut. Tāpēc tiek darīts viss, lai Ukrainai būtu pēc iespējas sliktāk. Tikmēr politologi jau prognozē to brīdi, kad visi tā sauktie zemessargi (Čečenijas kara laikā gan Maskava separātistus sauca par “bandītiskiem formējumiem” – bandformirovaņija). Patiesi, var pienākt brīdis, kad visi šie kaujinieku grupējumi ar ieročiem dosies uz Krieviju, un kā viņi tur uzvedīsies, to dieviņš tik zin. Nevar aizmirst islāmistu radikāļu rosību Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Pakistānā. Taisnība tiem, kuri apgalvo, ka pret islāmisma draudiem spēj pastāvēt vienīgi diktatūras. Irākai, piemēram, vajadzīgs jauns Huseins. Bet tā cita tēma. Vai Latvijas sabiedrība gatava uztvert nopietni Maskavas draudus? Pagaidām vairums sabiedrības to nav sapratusi. To pierādīja fakts, ka latviešu vēlētāju pasivitātes dēļ Eiroparlamentā tika ievēlēta Kremļa politikas propagandētāja Ždanoka. Un tikai tāpēc, ka daži tūkstoši latviešu nevīžoja aizvilkties līdz vēlēšanu iecirkņiem. Teiciens, ka tauta esot gudra, šoreiz skan kā zaimi. Arī tad, ja jāievēl Saeimas deputāti, balsot aiziet labi ja 60 procenti vēlētāju, toties par Saeimas atlaišanu devās tuvu simts procentiem. Atlaist Saeimu, likvidēt valsti, radīt anarhiju – to, lūk, ar azartu esam gatavi paveikt vienā mirklī. Ideālus politiķus varam tikai izsapņot, jo šādu ideālo personību mūsu sabiedrībā gandrīz nav. Tāpēc domāti likumi, lai piespiestu strādāt arī ne visai ideālos. Demokrātija prasa lēmumu pieņemšanas sarežģījumus. To redzam arī ES līmenī, kur britu un zviedru valdības iebilst pret Barozu amatam virzīto Junkeru. Viena atgādne: ja Kemerons un Reinfelds iestājas pret Junkeru, tad tikpat labi viņi var atbalstīt savu domubiedru Valdi Dombrovski. Dīvaini, ka tieši šajā situācijā mūsu politisko salmu kūlēji uzsākuši kampaņu pret Dombrovska ģimenes biznesa interesēm, kaut skaidri redzams, ka neviens neko nav zadzis. Man liekas, šoreiz Streļčenoks zemiski atriebjas bijušajam premjeram par viņa nostāju Strīķes lietā. Tagad kļūst redzams, cik liela kļūda bija savulaik Kalvīša uzsāktās kampaņas norakšana, kas paredzēja specdienestu visatļautības ierobežošanu. Saulgriežu laika cerības ikdienišķā līmenī saistās ar dzīves līmeņa uzlabošanos. Reāli domājot, straujas izmaiņas nav iespējamas, jo tā lielā skapja ar naudu Latvijai nav. Algas un pensijas var pat trīskāršot, bet tad valdībai jāņem kredīti ārzemju bankās, un tad mēs piedzīvotu otru Grieķiju. Daļējs risinājums būtu ēnu ekonomikas un kontrabandas mazināšana. Risinājumi var būt dažādi. Piemēram, tautas saimniecības uzplaukumu kavē valsts pārvaldes ierēdņu birokratizēšanās. Derētu likums, kas ierēdnim aizliedz darīt kaitējumu uzņēmējiem, jo ierēdņa pienākums ir palīdzēt cilvēkiem. Un vēl viena piebilde par budžeta naudas dalīšanu. Ja negribam, ka Latvija nogrimst purvā, ir jātrīskāršo finansējums zinātnei. Ja zinātņu doktoram liekam strādāt par 350 eiro mēnesī, tad ik jaunais speciālists brauc uz Vāciju, Zviedriju vai Šveici, kur var nopelnīt piecus tūkstošus. To saku ar piebildi, ka zinātnes sasniegumi jāievieš ražošanā, kā pirmo pakāpi radot eksperimentālās rūpnīcas. Un te nu politiķiem vajadzētu nopietni pārprogrammēt savas smadzenes.
