Sēļos vienā no skaistākajām sētām – “Kalniešos” – dzīvo Anžu ģimene ar saimnieku Jāni priekšgalā. Dažas dienas pirms Līgo vakara iebraucu “Kalniešos” un nevaru vien nopriecāties, ar kādu izdomu iekārtots katrs stūris saimniecībā. Tā tam arī jābūt, jo šovasar uz Jāņiem viesu būšot tik daudz kā nekad agrāk. Esot pieteikušies radi, draugi un paziņas, jo, kā saka Jāņa māte Daina, nevienam dzimtā nav citu Jāņu, tādēļ visi gribot tos nosvinēt “Kalniešos”.
Mamma vāra zupuKādreiz saimniecībā bija divi Jāņi. Daina atminas, kad puika piedzimis, visi viņam domājuši vārdu, bet mazā tēvs Jānis paskatījies uz zīdaini, padomājis un teicis: “Būs Jānis.” Tā arī palicis. Jānis uz jautājumu, vai viņam patīk dotais vārds, atbild: “Nesūdzos. Iznāk vareni nosvinēt vārda dienu.” Tam piekrīt arī viņa māsa Inese. “Tie ir vieni no lielākajiem gada svētkiem. Šogad gaidām ļoti daudz viesu un kaut nu būtu silts laiks,” atklāj savas bažas Inese.Jānis stāsta, kā notiek svinēšana viņu sētā. Kad visi viesi sabraukuši, tad sākas dziedāšana un Jānis aicina visus pie ugunskura. Tur tiek iedegts arī grils, bet mamma lielā katlā vāra zupu. Tiek vārīts arī plovs. Pēc tam visi sadalās un sākas dažādas spēles. Daži spēlē volejbolu, citi “klusos telefonus”, bet, piemēram, pērn pati skaistākā atrakcija bija sēņošana. Pulksten sešos no rīta braukuši sēnēs. “Mežā sagaidījām sauli un izdzirdējām dzeguzi kūkojam. Mēs tai atbildējām ar dziesmu “Kūko, kūko, dzeguzīte!”” atminas Inese.
Kombaina izbraukšana – svēts mirklisVēl viņa atceras citus Jāņus, kad no rīta vilkuši augšā karogu un dziedājuši Latvijas himnu. Vispār, ik Jāņos var atcerēties kaut ko interesantu. Daina stāsta, ka laukos dzīve ir tā iekārtota. “Pirmā ir sēja, pēc tam jāsakārto dārzs un sēta, jāizravē dobes, un tad iestājas neliela atelpa – Jāņi. Pēc tiem ir neliela pauze un tad jau velkas kombains ārā no šķūņa un sākas ražas laiks,” stāsta Daina. Inese piebilst, ka kombaina iedarbināšana ir svēts mirklis. “Tie ir mani Ziemassvētki. To sajūtu grūti aprakstīt, jo sākas pats galvenais – ražas novākšana,” apliecina Inese.Tā nokļūstam pie sarunas par darbu. Vēlos zināt, kur vecāki atraduši to noslēpumu, ar ko pieturēt bērnus pie mājas laukos un kopā dzīvot un strādāt. Māte atceras, ka bērni jau bērnībā ir presējuši sienu un palīdzējuši citos darbos. Neviens nebija atstāts mājās pa karstāko darba laiku. Jānis stāsta, ka arī no tēta ir mantojis daudz gudru padomu saimniekošanai. “Mācījos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, bet toreiz pēc devītās klases jau vairāk visādas citas lietas bija prātā. Te, mājās, bija galvenā skola, visu lēnā garā izdomājām un veidojām uz priekšu. Tagad ir apmēram par 100 hektāriem lielāka saimniecība nekā toreiz, bet esam apstājušies ar hektāru vākšanu, jo tiem līdzi jāpalielina un jāmodernizē arī tehnikas parks. Izejam uz kvalitatīvu jau esošo hektāru apstrādi. Daudziem nav saprotams, kā mēs visi kopā varam dzīvot. Nu, bet tā mums tas iegājies,” saka Jānis. Inese uzskata, ka varbūt tas tādēļ, ka viņi jau no septiņiem gadiem saimnieko saimniecībā. Nav tā, ka tikai pēc tēva nāves sākuši kaut ko darīt. Tā arī viņi turpina iesākto. Mamma par to ir ļoti priecīga. Pa sezonas laiku darbā ir pieņemti divi strādnieki. Daina atzīst, ka viņas pārziņā tagad palikusi māja, virtuve un vistas. “Bērniem visa tā rezultātā darbs nav kā uzspiests pienākums, viņi ar nepacietību gaida nākamo, līdz vasaras sezona noslēgusies. Tas ir galvenais, ka darbs nav kā uzspiesta lieta, bet par tā klātbūtni visi jūt prieku,” uzskata Daina.Viņa piebilst, ka Jāņi visai saimei ir kā punkts vienam teikumam. Pēc tiem neliela pauze un sākas nākamais cēliens. Jānis rāda, ka pagalmā līdz pat ceļam būs jauns parks. Pirmie kociņi jau iestādīti. Tur būs arī vairāku šķirņu špalerā pīlādžu – no sārtām līdz baltām ogām. “Kalniešos” ir iesākts kaut kas jauns. Tas nozīmē, ka visam būs arī turpinājums.
