95. turpinājums. Vēlāk uzzināju, ka Lidija Dambrāne toreiz Jesenam palīdzējusi pavisam reāli, gājusi pa birokrātiskajām iestādēm tik ilgi un neatlaidīgi.
95. turpinājums
Vēlāk uzzināju, ka Lidija Dambrāne toreiz Jesenam palīdzējusi pavisam reāli, gājusi pa birokrātiskajām iestādēm tik ilgi un neatlaidīgi, kamēr pirmskara pašam redzamākajam bērnu un jaunatnes literatūras gādniekam piešķīra žēlastības pensiju. Bet studenti, kurus bija aizskārusi Dambrānes maniere aizrādīt vietā un nevietā, jutās dziļi aizvainoti un medaļas otru pusi likās neredzam.
Šā iemesla dēļ arī man bija kauns, ka visu klātbūtnē “vecā Dambrāniete” mani vazā šurpu turpu pa gaiteni. Man bija pat bailes palūkoties uz pārējiem jaunajiem cilvēkiem, kuri starpbrīdī mēdza pastaigāties. Man likās, ka vairums par mani paslepus smīn. Es, protams, to neredzēju, bet jutu ar visu augumu. Šāda spēja sajust auras piemīt neredzīgajiem, es pats to biju piedzīvojis, kad vairāk nekā trīs mēnešus slimnīcā biju pavadījis bez redzes spējām. Es tik tiešām jau sāku sajust tuvumā esošus priekšmetus vai cilvēkus, pratu nekļūdīgi atrast vajadzīgās durvis. Kolīdz pēc operācijas es sāku daudzmaz redzēt, šīs spējas man pazuda, bet tagad sasprindzinājums bija tik liels, ka es it kā no jauna atguvu neparasto jutīgumu. Vismaz man tā likās.
Piemēram, tur jau slāja mūsu kursa garais dilda Pussaru Romāns. Viņš bija īstens rīdzinieks, jau kopš pirmās dienas it kā nedaudz pārāks un apsviedīgāks par mums. Zināju — viņam ne visai patīk, ka esmu komjaunatnē, tāpēc viņš, redzot manu ķezu, noteikti iekšēji smīnēja.
Turpmāk vēl.
